local-stats-pixel

Fotogrāfijā(4)1

110 1

Sēdēju uz aukstās betona grīdas,raudāju un raudāju..Kāpēc cilvēki izdomā šādas muļķības? Kāpēc? Vienmēr kāds mani vēlas pazemot.. Es tik ļoti vēlētos kaut mana mamma būtu dzīva,kaut man būtu parasta dzīve ar jauniešu problēmām,ar randiņiem,ar pirmo skūpstu,ar visu to,kas ir citiem. Kāpēc man tā nav? Esmu tik nožēlojama,es pat nezinu kas ir skūpstities. Tēvs vienmēr man ir aizliedzis visu. Tiešām visu.Viss mans grimms bija izplūdis.Es nezinu ko darīt.Iesistdama puisim pa seju.. Kura labi audzināta meitene tā dara? Tēvs būs ļoti dusmīgs.
-Adriana,viss kārtībā?- sastapos ar jau pazīstamajām brūnajām acīm. -Protams-atbildēju.Puisi šī atbilde neapmierināja,viņš apsēdās līdzi uz aukstās betona grīdas,un ar vienu roku apskāva mani.-Esmu nožēlojama vaine?saki godīgi!-palūkojos viņam acīs.-Neesi,un nebūsi.Kas tev tā liek domāt?-puisis jautājoši palūkojās.Iesmējos-Tagat tu būsi mans psihologs?- jautāju.-Ja vajadzēs būšu.-viņš silti uzsmaidīja.. -Paldies,ka aizstāvēji no tā mežoņa, nebūtu tu,staigātu ar zilu aci.-pavisam nopietni teicu.-Tāds jau ir mans miesassargu pienākums madam.-iesmējos par viņa atbildi.-Bet mums jāpaspēj uz nākamo lekciju,tāpēc aši uz dāmu istabu sākopties!-mans miesassargs sacīja.-Labi boss-pamāju ar galvu.
Biju sakopusi seju,izķemmejusi nu jau savēlušos matus,un uzvilkusi kleitu,ko miesassargs iedeva..vārds. Es taču nezinu viņa vārdu.. Pasmaidīju spogulim.Varbūt viņš nemaz nav tāds egoists. Varbūt.
Pēc vēl dažām lekcijām,devāmies uz mājām.Nogurdinoša diena.Visu ceļu uz mājām mēs klusējām. Vēroju apkārtni. Pasaule ir skaista,ja nebūtu tādas lietas kā problēmas.Palūkojos uz puisi-Kāds ir tavs vārds?- viņš tikai lūkojās uz ceļu.Likās ka viņā valda divas būtības.-Mazāk zināsi,labāk būs!-nepaskatoties uz mani viņš atbildēja.Likās,ka sākšu raudāt.Kāpēc viņš tā dara? Itkā divi cilvēki būtu viņā,tas pusis,kurš sēdēja man līdzās uz grīdas,atkal ir pārvērties par egoistisku cilvēku. Iekodusi lūpā,mēģināju elpot dziļi un vienmērīgi.Viss jau ir labi. Man ir vienalga par šo vīrieti.Vienalga. Atbraukuši uz māju,es aizcitru mašīnas durvis un ieskrēju mājā. Novilkusi kurpes,skrēju augšā,bet stingrā tēva balss mani aptureja-Stavi Adriana,mums jārunā!- tevs ar paceltu balssi teica.Paskatijos uz miesassargu,kas stāvēja netālu no tēva.Viņu sejas izteiksmes vēstija kaut ko ļaunu,sliktu,vai nosodāmu? Ievilku dziļi elpu un biju gatava uzklausīt visu,ko man sācis.

110 1 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

+

0 0 atbildēt