local-stats-pixel

Fotogrāfijā(35)1

 88  0

Pamodos viena.Istaba bija tukša un klusa.
Piecēlos sēdus un izstiepu rokas gaisā,tādējādi izstaipot muskuļus.
Daniels jau bija devies ceļā.Būtu zinājusi,ka draugs tik ātri būs devies prom,vakarnakt nebūtu gājusi gulēt.Veselas piecas dienas neredzēšu savu draugu.Piecas dienas.Tās ilgs kā mūžība.
Izkāpu no gultas,un piegāju pie drēbju skapja.No skapja izņēmu baltu džemperi,un melnus legingus.Matus izlaidu brīvi krītam pār pleciem.
Ielūkojos spogulī vēlvienu reizi.Manas acis staroja.Tās nebija tādas,kā dienā,kad mans draugs mani izglāba.Cik mazā laika sprīdī Daniels bija mani pārvērtis.Es izskatos patiesi laimīga,un tā arī jūtos.Vismaz pašlaik.Kas gan būtu noticis,ja neuzrastos Daniels,tajā vakarā kad vēlējos aiziet no šīs dzīves?Es vairs nebūtu?Vai kāds cits man neļautu to izdarīt?Aizgaiņāju domas prom.Galvenais ir tas,ka esmu sveika un vesela.
Piegāju pie gultas,lai saklātu to,un uz Daniela spilvena pamanīju zīmīti,kuru iepriekš nebiju ievērojusi.
"Labrīt mīļā,
Piedod,ka neatvadijos no tevis,bet tu tik saldi gulēji.Lai nu kā,mēs drīz atkal tiksimies.
Tavs Daniels.
P.S. Es neesmu labs rakstnieks.Šīs dažas rindiņas rakstīju veselu mūžību."
-Brokastīs,-auklīte atvēra manas istabas durvis un klusā balstiņā mudināja mani doties brokastīs,-Mīlulīt,iedod man vecai tantei arī izlasīt.
-Auklīt?-smejoties iesaucos.
-Labi.Labi.Bet raksta Daniels?,-auklīte interesējās.
Viegli pamāju ar galvu un lapiņu salocīdama ievietoju rakstāmgalda atvilknē.
-Meitiņ,mēs ar Danielu sarunājām tā,ka es tevi pieskatīšu.Es viņam zvērēju tevi pieskatīt.
-Un es apzvēros tevi klausīt.-smaidot sacīju.
-Marš brokastīs,-auklīte iesaucās un uzsita man pa pakaļu.
Nokāpu lejā pa trepēm,un saskāros ar sava tēva acu skatienu.
-Labrīt Adrian,-tēvs sacīja.Viņa balss nebija nosodoša un stingra kā vienmēr.Tā izklausijās norūpējusies.
-Labrīt.
Apsēdos blakus tēvam,un uz baltā porcelāna šķīvja uzliku auklītes ceptās vafeles.Man riebās porcelāns.Savā krūzē ielēju karstu kafiju,un ķēros klāt brokastīm.
-Adrian?-tēvs iejautājās.
Es tikai palūkojos uz viņu ar jautājošu sejas izteiksmi.
-Atbrauc man līdzi uz mātes kapiem.Lūdzu?
-Tēvs...-klusi novilku,un strauji piecēlos kājās lai samīļotu viņu.Mans tēvs visus šos gadus,kamēr māte bija mirusi ne reizi neapciemoja viņu.Ne reizi neatbildēja uz maniem jautājumiem par to,kur tika apglabāta mamma.
-Tad mēs brauksim?,-tēvs iejautājās.Pār viņa vaigu tecēja maza asara.Tēvs reti raud.
-Obligāti.-klusi noteicu un pieskāros viņa vaigam.

-Vēl ilgi?,-nevarēju sagaidīt brīdi,kad apciemošu māti.-Mēs braucam jau divas stundas.
-Vēl nedaudz.
Pa ceļam uz kapiem mēs iebraucām veikalā,lai iegādātos ziedus.Mammai vismīļākie ziedi bija peonijas.Ar tēvu nopirkām divdesmit divas peonijas,un šo ziedu smarža tik ļoti atgādināja māti.
Es ticu,ka viņa ir laimīga debesīs.
-Esam klāt,-tēvs noteica.
Izkāpu no mašīnas,un sajutu jūru.Mammas mīļākā vieta.
-Jūra?-iejautājos,lai uzzinātu vai domāju pareizi.
-Redzi..-tēvs norādija uz nožogotu teritoriju,tieši mums pretī.-Tur ir mamma,bet tur,-tēvs norādija uz taciņu kas veda iekšā mežā,-tur ir jūra.
-Tu viņu apglabāji,tur,kur ir viņas mīļākā vieta.-izteicu savas domas.
-Šāda vieta bija tālu no mums,kā redzi,bet es dariju visu lai mammai būtu labi.Arī tagad,kad viņas nav.-viņš atklāti sacīja.
-Bet kāpēc tu viņu neapciemo?,-vēlējos uzzināt iemeslu,kā nekā,tēvs māti ļoti mīlēja.
-Tas sāp Adrian.
-Nē.Sāp viņai nevis tev.Sāp mammai,jo tu viņu esi aizmirsis.Tu viņu neapciemo.-ejot pa kapiem uz priekšu,sacīju atklāti ko domāju.Man nebija bail.Man nebija bail,ja manam teikumam sekos sitiens manā sejā.
-Adrian,tā nav tiesa.Par mammu es domāju katru nakti.Katru rītu.Par viņu es domāju ikreizi,kā ieraugu tevi.Mamma vienmēr būs manā sirdī.Tu laikam to nesaproti.-viņš noteica.
-Nē.Es saprotu visu.Es tagad saprotu.Tu sēdi savā istabā.Nenāc ārā no tās,tad kad es esmu mājās vai ne?Tu domā tikai pār sevi.Tu nevēlies mani redzēt,jo es atgādinu māti.Tu nevēlies ar mani sarunāties,jo es atgādinu māti.Velns parāvis,tēt..padomā par mani.Es ciešu divtik.-biju pacēlusi balsi,bet man tas bija vienaldzīgi.Tik daudzus gadus esmu bijusi neziņā.
-Piedod man.-tēvs sacīja.
-Šeit,-viņš ierunājās norādot uz vietu kur bija mātes atdusas vieta.
Uz kapakmeņa bija mātes vārds un uzvārds.Datums..Bet mani piesaistīja slīpais raksts,zem vārda.
"Nekad nav dzimusi.
Nekad nav mirusi.
Tikai apmeklējusi šo planētu Zeme."
-Mamma tā gribēja,-tēvs noteica.
-Šeit ir skaisti.
Mātes atdusas vieta bija kopta.Vēl nesen kāds bija mazgājis brūno marmora kapakmeni.Tas spīdēja.Mātes vieta bija apžogota ar maziem,koši zaļiem kociņiem.Šeit pat bija marmora krēsls.Es nesapratu kāpēc krēsls,ja tēvs māti neapciemoja,un es nesapratu kas šeit visu apkopj.
Piegāju pie kapakmeņa,un vāzē kura stāvēja pie tā,ievietoju peonijas.
-Es mīlu tevi,mammu.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Piedodiet :D nākamā noteikti rīt,vai labākajā gadijumā šodien! :))
 0  0 atbildēt