Tas mīt katrā cilvēkā, galvenais ir laikā to apvaldīt. Bet ne visi to prot. Dažreiz pat necenšas neko darīt, lai apvaldītu dusmas.
Pilns mēness parādās starp mākoņiem. Asas sāpes. Tas ir veinīgais ko spēju just. Uz pasaules pazūd viss un paliek šīs mokas. Es drīz pazudīšu. Nezvērs mani kārtējo reizi uzvarēs un es neko nespēšu darīt.
Ķeros pie pēdējām apziņas paliekām. Tomēr niknums, kas slēpjās dziļi manī, grib izsprukt. Es smagi elpoju, sīvā cīņa ar savu personīgo nezvēru. Kauli tiek lauzti bez žēlestības. Šajā mirklī neviens nevar palīdzēt. Esmu es ar savu zvēru.
Liekas paoet mūžība un es padodos. Man to nevajadzēja darīt, katru reizi nožēloju, tomēr zvērs ir stiprāks, tas mani moka, līdz es padodos.
Jūtu, kā pār mani sāk valdīt dusmas, izsalkums un instinkts. No kurienes dusmas? Tās es visu laiku centos slēpt. Nekad neizrādīju, lai arī kas notiktu. Varbūt tāpēc esmu nolādēta?
Viss. Es pazūdu. Nē! Ne pazūdu. Es esmu es. Tikai zvērs. Es vienmēr būšu zvērs, jo viņš ir daļa no manis
Dodoties pretim naktij, ar visu niknumu iznīcinot katru, kas stājas pretīm, līdz rītam neatrodot mieru.
Un pēkšņi es attopos - visa nošķiesta asinīm. Es palaidu brīvībā zvēru un nu, šīs asinis ir uz manām rokām.
