Es gribu būt tavs (1)7

Man pilnīgi nagi niezēja uzrakstīt kaut ko jaunu :D Es nezinu, tā laikam ir atkarība. Help :D
Tātad, sniedzu jums ieskatu savā tik tikko uzceptajā stāsta pirmajā daļā. Garāka kā parasti. Un kā jau pirmā daļa, tad varbūt vairumam nemaz nepatiks. Bet.. Spriediet paši - turpināt vai nē :) Bet.. Manuprāt, tas izvērtīsies savādāk, nekā izvērtās jebkurš mans iepriekšējais stāsts :)

Es gribu būt tavs.

Oh, you're in my veins
And I cannot get you out
Oh, you're all I taste
At night inside of my mouth
Oh, you run away
'Cause I am not what you found
Oh, you're in my veins
And I cannot get you out

Ejot uz skolu jau atkal klausījos savu mīļāko dziesmu. Visu laiku mani pavadīja drūmās dziesmas, par zudušo un sāpīgo mīlestību. Bija tik labi iztēloties, kā ir tad, kad citiem sāp. Visu to vērot filmās un iedziļināties dziesmu tekstos. Klausoties Adeli vien likās, ka esmu zaudējusi neskaitāmus puišus, kaut man nav bijis neviens. Citiem maniem skolas biedriem liekas nožēlojami, ka meitenei, kurai pēc pāris mēnešiem paliks 17, nav puiša, bet man? Skatoties uz visu to meiteņu statusiem internetā, visām tām saldajām bildītēm un jau pēc mēneša visu pavērsienu maiņām, tikai priekā jāuzelpo, ka visa mana dzīve nav puiši, bet gan es.

Iegāju skolā un devos uz ģērbtuvēm, lai varētu nolikt skapītī slapjo jaku un pārvilkt zābakus, lai pēc tam taisnā ceļā dotos uz matemātikas kabinetu. Bija mācību gada otrā puse. Desmitā klase jau bija pa pusei pievarēta. Nekas nebija mainījies. Pat es ne.

Pārģērbusies devos uz matemātikas kabinetu, pa ceļam sasveicinoties ar tik pazīstamajām sejām no citām klasēm.

Pulkstenis rādīja, ka jau drīz gaudos zvans, tāpēc pieliku soli un devos pa kāpnēm augšā uz trešo stāvu. Atguvusi elpu iegāju klasē. Klase bija pustukša, es biju vienīgā meitene.

-Kur visi pārējie?-uzrunāju Geilu. Geils bija pieprasītākais puisis manā klasē. Tikai es vēl līdz šim brīdim neizprotu kāpēc.

-Nezinu, tikko atsākās skola, gan jau kavēs,-viņš ātri nobēra un uzgrieza man muguru. Man bija paveicies, ka mana māsa ir kopā ar viņu, tādejādi mani vismaz Geils uztver par kaut ko šajā klasē.

Jā, es biju atstumtā. Neiederējos. Es to nevarētu īsti pārdzīvot, ja man nebūtu manas draudzenes Leksijas. Viņa mūsu klases bariņam pievienojās tikai ceturtajā klasē, bet par draudzenēm mēs kļuvām septītajā, kad mēs izdomājām atriebties mūsu klases biedram.

Atlika vien iedomāties par viņu, kā viņa ievēlās kabinetā.

-Gabucīti!-Leksija iespiedzās, mani ieraugot.

Es klusi iesmējos un apķēru draudzeni.

-Esmu pēc tevis tā noilgojusies. Kāpēc tu vispār brauci uz laukiem?-viņa tēloja aizvainoto īsu mirkli un atkal pasmaidīja.

-Mamma..-nopūtu un iesēdos solā,-Tu jau zini, jāklausa viņas pavēlēm un tā tālāk,-šķībi pasmaidīju.

Zvans noskanēja līdz ar skolotāja iesoļošanu kabinetā.

-Vai cik daudz,-skolotājs norūca un nostājās pie sava galda,-Kājās, sliņķi!-

Skaidrs bija viens, mums bija jauns matemātikas skolotājs, kurš rādās ir uzēdies uz mums tikai paskatoties vien, līdz ar to varu gaidīt savas divas papildu nedēļas skolā, vasarā.

Nopūtos un piecēlos kājās.

-Esmu jūsu jaunais matemātikas skolotājs. Jūsu skolotāja pameta šo skolu, lai mācītu ģimnāzistus. Laikam jau viņa nodomāja, ka 1) jūs esat pārāk gudri, lai viņa jūs mācītu, vai 2) manuprāt, ticamāk, ka jūs esat tik stulbi, ka vairs nav ko ņemties ar jums,-viņš pats pasmējās par savu joku un atkal viņa seja sastinga kā cementa klucis,-Sēdieties!-viņš stingri noteica.

Kādu laiku viņš monologā stāstīja, ka iepriekš mācījis skolēnus ar dažādiem līmeņiem, tāpēc gatavs ar mums strādāt, lai arī kas būtu gaidāms. Kādas 10 minūtes viņš stāstīja par sevi, kad pēkšņi atrāvās klases durvis un pa tām ielāčoja Neits. Nepatikā izbolīju acis un pagriezos pret Leksiju. Viņa tikai iespurdzās par manu nepatiku un pievērsās tālākai izrādei.

-Kā sauc tevi, kavētāj?-skolotājs dusmīgi norūca.

-Neits,-

-Tā, Neit, priekšdienām teikšu tev, ka, ja tu vēl kaut reizi nokavēsi manu stundu, kaut minūti, vieninieks tev garantēts, skaidrs?- skolotājs jautāja.

Neits norija siekalas un klusi atbildēja,-Skaidrs,-

-Sēdies, kavētāj,-

Pēc nepilnas minūtes klasē iebrāzās vesels bariņš skolēnu, kas skolotāju saniknoja tā, ka viņš mūs atstāja pēc stundās.

Stunda beidzās. Es sakrāmēju izņemtās grāmatas somā un soļoju uz klases izejas pusi.

-Viņam laikam ar pagājušo semestri bija pa maz,-Leksija smējās.

-Šaubos, ka viņš savā priekšā gaidīja viņu,-

-Gan jau,-viņa pasmaidīja,-Bet varu derēt, ka tev jau patika, ka skolotājs tā pret viņu,-

-Viņam neko neizdarīja, pat neuzkliedza,-es atbildēju,-Tā kā nepatika, jo tas idiots stāvēja manā priekšā pārāk ilgi un es nevarēju aiziet,-es viegli pasmaidīju.

-Es pat nesaprotu, kāpēc tev viņš tik ļoti riebjas, Gabuci..-

-Man viņš neriebjas, man viņš vienkārši ir pretīgs,-

-O, jā, tās noteikti ir tik dažādas lietas,-meitene atkal iespurdzās un iestūma mani nākamajā kabinetā.