Savāda sajūta pārņēma klātesošos. Visi kuri bija sapulcējušies, neizpratnē savus skatienus bija pievērsuši savādajiem notikumiem laukā, no kurtiem tos šķīra liela stikla loksne, kuru uzticami sevī turēja ēkas sienas. Priekšnesums tas nebija, tā visdrīzāk bija nejaušība, sakritība, lai neteiktu, ka notikuma neiespējamības pakāpe, varētu teikt, bija neatkārtojama.
Vējš savā ceļā bija norāvis kādu sienas apdares pārsegu, kurā bija iepinies kāds nelaimīgs meistars, kurš iespējams ar lielu paniku un izmisumu bija centies apjomīgo pārsegu noturēt uz vietas. Iespējams pat viņš bija ticis mēģināt pārsegu nostiprināt un vējš viņu pārsteidza nesagatavotu - laika prognozes joprojām ir visai neuzticamas, neskatoties uz pamatīgjām investīcijām un tehnoloģijām, kuras tiek novirzītas laika apstākļu paredzēšanai.
Vēja brāzmas tik tiešām tajā dienā izcēlās ar savu sparu, tomēr neticami bija tas, ka tās varēja pacelt gaisā druknu vīru. Par laimi ēkas remonta aizsega ceļā patrāpijās kāds garāks karoga masts, aiz kura pārsega gabals aizķērās, jo grūti pat iedomāties, kas būtu noticis, ja vīru, nejauši izveidotā gaisa bura, būtu uznesusi augstāk, kur attiecīgi vēja plūsma varēja būt krietni vien spēcīgāka un vēja brāzmas klēpī paņemtais tādā vīzē varēja tikt aiznests sazin kur. Tomēr arī šāda plandīšanās karoga mastā nebija nekāda drošā un paredzamā padarīšana, jo spēcīgāka plandoņa varēja tās pasažieri atsist pret karoga mastu vai asfalta raupjo virsmu, kas visdrīzāk rezultētos ar vīra samaņas zaudēšanu. Ja tā būtu svētku diena, kāds kurš nebūtu pamanījis nelaimīgo, varētu padomāt, ka tas ir kārtējais mēģinājums kādam iekļūt ginesa rekordu grāmatā, izveidojot pasaulē apjomīgāko karogu, tomēr ēkas remonta pārsegs bija pārāk necils savā krāsā un struktūrā, lai kāds to spētu sajaukt ar mums tik pierastajiem, košajiem karogu krāsas pārklājumiem, kuri mūslaikos Saulē neizbalē pat nedēļām, lai neteiktu mēnešiem.
Lai kā arī nebūtu, kāda uzņēmīga iedzīvotāja spēja reaģēt pietiekami adekvāti un ātri, lai nelaimē nonākušais varētu savu dzīvi turpināt veicot remontdarbus ēkām vai ko citu, ja viņam vairs nepietiks drosmes kāpt ēku iekļaujošajās stalažās.
Kad attiecīgi meistars tika atsvabināts no sava slazda, kuru tam izveidoja trakulīgais vējš, viņš savai izglābējai piedāvāja kā pateicību darīt visu, kas viņa spēkos, lai kompensētu to, ka viņam tika dota iespēja dzīvot tālāk. Viņi gan līdz šim nebija redzejuši viens otru un nepazina, tomēr ātrumā un neapdomībā vīra glābēja, lāga pat nenopētījusi savu izglābto, izmeta, ka viņas sapnis esot aprecēties un vest pienācīgu ģimenes dzīvi kopā ar kārtīgu dzīvesbiedru, kurš viņu spētu atbalstīt un saprast, kad viņai ir smagi, savukārt ļauties priekam un laimei, kad dzīve viņu lutina. Par nelaimi un neērtību daudziem mūsu upuris bija jau precējies, tomēr par cik bija apsolījis darīt visu iespējamo par iespēju turpināt savas dzīves gaitas, viņam nācās šķirties no esošās ģimenes un uzsākt jaunu ģimenes dzīvi, jo bez savas glābējas palīdzības tā pat nebūtu priecējis savu iepriekšējo sievu un savas atvases ar savu klātbūtni. Tomēr tagad viņam pastāvēja pat iespēja ar viņiem sazināties un vajadzības gadījumā pat atbalstīt, kas tomēr ir labāk par to, ja aizsaule tevi šķir no visa, kas šajā pasaulē ir sastopams un izdarāms. Protams satiktā jaunā līgava viņu centās atrunāt no šāda soļa, jo esot to teikusi ātrumā, neizdibinot nianses un sīkumus, kuri varēja sarežģīt notikumu attīstību, tomēr ātrumā izteikti solījumi ir tik pat emocionāli piesātināti kā vēlmes, kuras kādu var motivēt virzīties uz priekšu. Lai vārds tiktu turēts, iegriba tika apmierināta, kas gan attiecīgi rosina vērotājus uz pārdomām vai mīlestība ir kas iegūstams un nopelnāms un vai vārda svars ir pēkšņi izteiktas vēlmes ceinīgs?
lasi, vērtē, komentē 
