Reiz kāds zēns pievakarē izskrēja uz ceļa un mašīna nenobremzēja.
Zēnu izglāba Dzelzs Zirgs, stalti stāvēdams, tas redzot mašīnu tuvojamies, tā iebrēcās, ka cilvēkiem nācās aizspiest ausis, citi pat pie zemes pieplaka. Mašīnas stikli izšķīda, vadītājs satraukumā nostūrēja galīgi greizi un ietriecās kādā stabā, pie kura bija piesprausta kārtējā lapiņa ar bandīta fotogrāfiju.
Pats zirgs stāvēja kā stāvēdams un tikai noskatījās, kā mašīna nobrauc no ceļa. Neko neteiktdams, tas ieskrēja mežā un nekad vairs neparādijās.
Bet puika, kuru zirgs izglāba, veltīja savu dzīvi tikai vienam - Dzelzs Zirgam.
Viņš izkala tādu pašu un viņa darbu novērtēja viņa dēli un pārējie tuvie radi, kas nu vel bija dzīvi.
Bet īstais Dzelzs Zirgs, kas spēja kustēties, nekad tā arī naparādijās. Klīda baumas, ka tas mežā sūnās palicis.
Beigas.
