Džeģārs bija pats klusākais no jauniešu vidus, viņš neizcēlās ar īpašu runīgumu un spēja uzklausīt jebkuru. Viņu bieži apmeklēja visneparastāko ideju autori, kuri stāstīja par savām iecerēm uzlabot vietu kurā viņi atradās. Viņam tika stāstīts par iespējām sakārtot lauksaimniecību un palielināt produktivitāti. Taču nereti ideju autori bija tā aizrāvušies ar savu iecerju apjūsmošanu, ka aizmirsa par jebkāda veida rīcību, kuras viņu idejas realizētu dzīvē. Viņi stāstīja par labumiem, kādus varēs gūt ieviešot viņu ieceres kopienā. Gadījās pat pa tādam, kurš uzdrošinājās savas ieceres patentēt, lai citi ideju autori nevarētu viņu idejas izmantot. Džeģārs gan centās atrunāt ideju īpašniekus no ideju patentēšanas, jo uzskatīja, ka labāk spēkus ir veltīt iecerju īstenošanā, nevis censties panākt to, lai neviens par kādu ieceri vai ideju neuzzin. Pagāja kāds laiciņš un Džeģārs saprata to, ka iecerju autori ar laiku aizmirst par savām iecerēm un viņus pārņem jaunas ieceres, kuras iecerju autori cenšas paslēpt no apkārtējiem. Nereti viņš centās atgātināt vienam vai otram par kādu nerealizētu iecerī, taču tas ideju autorus vien sadusmoja, jo viņiem šķita, ka Džeģārs nevēlas viņus uzklausīt un cenšas novērst viņu uzmanību uz mazsvarīgām lietām, kas ļoti sarūktināja Džeģāru, jo viņš vien vēlējās, lai ideju autori no savām idejām arī gūst kādu atdevi. Par cik viņš nebija tas, kurš vēlējās jebkuru sarūktināt, tad viņš pats sāka pierakstīt iecerju autoru idejas un sāka tās censties ieviest vidē, kurā uzturējās. Ideju un iecerju skaits, kuras viņam tika stāstītas azvien turpināja palielināties, nereti viņam trūka laika, lai visiem veltītu uzmanību un pierakstītu katru ieceri. Kad kāda no iecerēm sāka nest kopienā, kurā viņš uzturējās labumu, tad iecerju autori vērsās pret viņu, jo saskatīja viņā nodevēju, kurš viņam stāstīto izmantoja bez autoru piekrišanas. Viņi visi apvienojās un padzina Džeģāru no savas kopienas, lai viņš vairāk neturpinātu izsēt tam uzticētos noslēpumus. Tā Džeģāram nācās pamest vietu, kurā viņš bija pieradis uzturēties un viņš uzsāka ceļošanu pa pasauli, lai palīdzētu trūkumcietējiem. Pagāja ievērojams laiks, līdz Džeģārs tika pāri pārestībām, kuras viņam nodarīja viņa kopienas biedri. Kad viņš atrada jaunu vietu, kurā apmesties un uzsākt savu dzīvošanu, viņš pats pilnveidoja savas ieceres un idejas, kuru ieviešanai veltīja lielu rūpību un uzmanību. Tā Džeģārs pilnībā aizmirsa par vietu no kuras bija attceļojis un izveidoja ideju un iecerju centru, kurā tās apmeklētāji brīvi varēja apspriest savas ieceres un idejas, lai kopīgiem spēkiem meklētu labākos un vieglāk ieviešamos risinājumus. Drīz vien vieta, kurā viņš bija apmeties no jauna, sāka gūt lielu ievērību un atzinību. Viņu sāka aicināt savu ideju un iecerju centru izveidē arī citviet. Vienīgais ko Džeģārs nevēlējās - iesaistīties jebkādā darbībā vietā, no kuras viņu padzina.
Saturs:
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Fnopinna/834240
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gulgans/834144
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Fiksnenite/834041
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tadars/833798
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Fiziana/833738
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Rofkurs/833508
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Faznina/833375
Džeģārs
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Fenikekavzina/832981
lasi, vērtē, komentē 
+
