Sveiki, specēni.
Esmu lasijis daudzus rakstus šeit, bet esmu nolēmis pats tagat rakstīt rakstus, jo ir daudz domu ar kurām vēlētos dalīties un šis būs mans pirmais raksts.
Raksta ideja, kā jau izlasijāt virsrakstu, domājāt par ko tad šeit īsi būs rakstīts. Un tā mēģināšu īsi kodolīgi aprakstīt par ko tas īsti būs. Esmu nolēmis rakstīt par sevi, savām domām tādu kā publisko dienasgrāmatu, rakstīt tādas lietas kuras gandrīz nevienam cilvēkam nēesmu atklājis.
Bet par gramatiku uzreiz atvainojos, jo būs kļūdas ko es ielaidīšu tekstā. Ceru uz sapratni. Un kā jau minēju šis būs mans pirmais raksts daudzko vēl ir jāapgūst rakstu rakstīšana, bet viss nāk ar laiku.
20.12.2012
Šodiena ir diezgan ikdienišķa diena, agrs rīts, gara pastaiga ko es ļoti izbaudu un pastaiga ļoti man patīk, jo ļauj būt tādam kāds esi, domāt par lietām un censties rast atbildes uz daudzajiem jautājumiem. Šodien prātoju par to ko vēlos un par to kas mani sāpina, un ļaunumu. Velmju man ir ļoti daudz un bieži kad mani pārņem lūzuma punkti es nespēju izlemt, ko es īsti vēlos un esmu nonācis pie secinājuma kad tagat ir vēl lielākā dirsā kā agrāk. Agrāk man bija cerība, lieta ko es ļoti vēlējos un ko vēlējos daudzus gadus, bet dēļ tā tiku diezgan sāpināts. Tā lieta bija mīlestība ko es pa tiešām vēlējos, jo nekad nebiju to savā mūžā izjutis, bet tieši izjutu ļaunumu, kas man tagat ir ļoti tuvs un no kura nespēju tikt vaļā, mazs būdams to pa dziļu ielaidu savā sirdi, kur viņš tagat būs man visu mūžu. Un tagat tā ir smaga cīņa, lai tam neļautu izpausties, neļautu tam ņemt virsroku, nepalaist brīvībā jo apzinos ja to palaidīšu brīvībā, es izdarīšu briesmu lietas. Jo tas ir kā nikns suns kurš ir pieradis pie manis un nevēlās mani laist vaļā un man neko sliktu nenodarīs, bet visus pārējos, viņš saplosīs gabalos nešķirojot, vienkārši kas pagadīsies ceļā to viņš saplosīs. Un ja tā notiktu vienīgais kā es spētu to apturēt būtu sev pielikt punktu. Centīšos izklāstīt kas tas ir pa ļaunumu, tas ir emocijas, velmes. Pie emocijām pieder lielas dusmas, atriebība, alkatība, varaskārē, citu sāpes. Viss sliktākais no tiem ir dusmas, jo tās ir tik spēcīgas kad tu vari zaudēt kontroli pār sevi un izdarīt kaut ko sliktu. Paraugoties uz vienkāršam lietām, lai to spētu saprast, Amerikā nesen skolā notika apšaude kur kāds pusaudzis nogalināja savu mammu un daudzus skolniekus un pasniedzējus. Par to daudzi bija šokā, protams, daudzi uzreiz nosodija to cilvēku kas to veica, bet neviens neiedomājās iemeslu kāpēc viņš to izdarija, kads bija pamatojums viņa rīcībai. Bet viņu kāds noveda pie tā lai to viņš izdarītu, jo padomājies kam ir jānotiek cilvēkam lai viņš būtu spējīgs uz ko tādu. Atbilde tam ir pavisam vienkārša, viņš ļāva savām dusmām, naidam ņemt pār sevi, viņš sabruka, viņš neizturēja un dusmas viņš izgāza uz visiem kas gadijās viņa ceļā, viņš nešķiroja, jo kad dusmas nāk laukā tas ir neiedomājams spēks kas pārņem un ko vairs nevar kontrolēt tāpēc viņš izgāza uz visiem savas dusmas, viņš parādija kā jūtās un viņš jutās šausmīgi, viņš vairs neizturēja, padevās ļāva vaļu savām jūtām un beigās saprata ko ir izdarijis un tam pielika punktu. Bet tas ir patiešām skumji, viņam vajadzēja palīdzību, bet neviens to nesniedza, jo nesaprot to jau no pagātnes kāpēc kāds kaut ko tādu var izdarīt un daudzi to nesaprot kādas sekas ir morālām mocībām. Jo es katrai cilvēku rīcibai, darbībai kura izpelnās tikt pamanītai domāju iemeslu, kāpēc viņš tā dara, kas ir pie vainas, iemeslu, pašu sakni un tad pārējo un beigās var to mierīgi izsecināt kāpēc viņš tā rīkojās.
Mani ir arī līdzīgs ļaunums, bet kuru spēju apvaldīt, protams, es nekad neko tādu nedarītu vienalga kādos apstākļos, jo es saprotu ļaunumu cik tas šobrīd liekas kārdinošs, cik tas padotu daudz iespēju un cik tas ir viegli padoties ļaunumam un necīnīties ar to, tas ir neiedomājami viegli. Bet tas nogurums kas nāk par mani ir gan nomokošs, tā cīņa kurai neredzi galu, katru dienu cīnīties ar to, neļaut pārņemt domas par to, domāt vislaik pozitīvi, domāt labas lietas, domāt par nākotni kas būs gaiša nevis kā tagat tumsa, kurā centies atrast gaismu ar nemitīgām sakāvēm pēc kurām knapi piecelies un ej tālāk cīnīties kaut neredzot tam visam galu, bet vienīgais kas notur uz ceļa ir cerība kad kaut kas mainīsies kad kādu dienu tu uzvarēsi, atradīsi to ar ko var iznīdēt ļaunuma spēku, jo pilnība viņš nekur nepazudīs, jo viņš ir manā sirdi un kaut kāda daļiņa no viņa vienmēr tur būs kaut būšu uzvarējis viņu. Bet es cenšos darīt lietas kas nestu gaismu, bet bieži ir lūzuma punkti kur tu nedaudz palaid vaļā ļaunumu tikai savās domās tādejādi viņu barojot, padarot spēcīgāku, bet labajam kas ir manī nav ko dot, tas ir spēcīgs un cīnās ar ļaunumu par spīti visam, cīņa ir smaga, bet tikt sakautam un necīnīties tālāk nevaru kaut vienu reizi padošos viss būs darīts bezjēdzīgi, tik daudzo gadu smagais darbs būs vējā. Bet par laimi cerība manī nezūd un nezudīs un es cīnīšos tik ilgi kamēr uzvarēšu. Centos īsi paskaidrot to, bet daudzko ar vārdiem vai pastāstīt nevar to var tikai saprast un kas to saprot tam ir gājis cauri un zin kā tas ir. Bet kas slikts ar mani ir noticis, cik tas bijis smagi, cik grūti to pieņemt, vienmēr atrodu ko labu no kā var mācīties, un kas tevi padara stiprāku, ļauj saprast vairāk. Jo katrā smagajā, tumšajā var atrast ko labu to tikai vajaga atrast un paņemt un tad viss sliktais neliksies tik slikts, bet gan vairāk kā labs un tu sapratīsi cik tas var daudz labu var dot ja to māk izmantot. Bet nu tās ir tikai manas domas ar kurām vēlējos šodien dalīties, protams, katram būs savs viedoklis par šo, bet centos īsi uzrakstīt savu viedokli.
