Izslēdzot modinātāju es atveru acis,
krīta griesti un pelēcīgas sienas.
Divas maizītes un kafija ir manas brokastis,
dziesma radio, ipriecināt mani pamanas.
Un tomēr nedēļām pilošais krāns atgādina,
ka jau nedēļām izniekoju savas dienas.
Bezdarbība tērējot pati savu laiku, lēnām iznīcina,
barjeras starp sapni un realitāti.
Kā es varu zināt kad guļu vai kad esmu nomodā,
Nav neviena, kas man uz to spētu atbildēt.
Pie realitātes ir jāpiedomā,
Saņemies ! izdzīvot ir sevi rāmjos noturēt
Es bieži spēlējos ar prātu,
vai varbūt prāts spēlejas ar mani ?
Pat, ja es zinātu es to tā saglabātu,
kā jautājumu, kas ņigājās par mani.
Nedēļas varbūt jau mēneši ir pagājuši,
bezgalīgās sekundēs un minūtēs.
Sekunžu simtadaļās tikšķi škiet pazuduši,
stundās tikšķi tiešām pazūd tā šķiet.
Silueti, kas man ir tikai čaulas,
patīkami vērot viņus pašu ieslodzijumos.
Šie muskuļi audi un cīpslas,
ir tik sveši un tomēr tik tuvi un pazīstami.
Viņi gluži kā es ir ieslodzijuši sevi,
visi kā viens bez ceļa vairs atpakaļ.
Ar skriešanu uz priekšu ar pilnu atdevi,
paši radot lietas kam skriet pakaļ.
Kamēr šeit ēnas bēgs no mēness,
es centīšos slēpties ēnās.
Es centīšos nesajukt prātā,
es tiešām centīšos.
