~~
55.Nodaļa
Skaļš sprādziens Oliveru izsita no ierindas, bet soļu ātrums ne uz mirkli nemainījās. Viņi bija gandrīz klāt pie seifa, bet degunā iecirtās putekļi, kas kutināja kaklu un lika saberzēt degunu, bet to nevarēja izdarīt, jo gāzmaska traucēja. Džeida bija uzspridzinājusi seifu, lai gan tas bija pēdējais variants, kuru vajadzēja izmantot. Tomēr Oliveram tagad nebija domas par nepieturēšanos pie plāna un audzināšanas metodēm. Galvenais bija tikt prom, jo viņā brieda zināma panika un satraukums par notiekošo. Doma, vai viņš nekur neatstāja savas pēdas, radīja šaubas, lai gan tā nevajadzētu būt. - Ātrāk, mums ir maz laika, - Tomass noteica un iespieda Oliveram rokās melnu sporta somu. Olivers ātri vien pievārēja pēdējos soļus un iegāja iekšā metāliskajā, milzīgajā seifā, kuru meitenes jau bija sākušas aptīrīt.
Viena seifa puse bija nokrauta ar dārglietām, kuras žilbinoši mirdzēja gaismā un laistījās pie katras gaismas staru maiņas. Elīza un Džeida bija ķērušās pie to savākšanas, bet Tomass bija ieņēmis otru pusi, kur plauktiņos rūpīgi bija saliktas banknotes un aptītas ar gumiju. Tomēr Olivers, putekļu mākoņa ieskauts, devās dziļāk seifā līdz galējai sienai, kur rūpīgi rullīšos bija satītas gleznas. Tās savienotajās valstīs varēs pārdod par labu cenu kādai slepenai privātkolekcijai. Olivers paķēra dažus rullīšos, pat nepaskatoties, kādas gleznas ir iekšā un pievienojās Tomasam, kurš krāmēja jau otro somu ar naudu. Te tās bija tik daudz, ka viņiem noteikti pietiks labam laikam, turklāt visiem, ne tikai Tomasam un Oliveram. Vajadzēja paņemt tik daudz, cik iespējams, un tīties prom pēc iespējas ātrāk.
- Vēl divas minūtes un ejam prom, - Olivers noskaldīja, atgriežoties vēsajam raksturam. Emocijas bija izplēnējušas kopā ar putekļu smārdu un pametušas viņu. Vairs nekādas pārdzīvošanas, jo tas mēglis nebija nevienas domas vērts, ja tā spēja izturēties pret vienkāršu meiteni. Tas viss bija Alīnas dēļ. Tikai laupīšana nebija viņas dēļ, bet gan acu mālēšanai un sava labuma dēļ. Viņi visi tagad uzvārīsies, bet Olivers zināja, ka komandas darbam ar knapi pazīstamu cilvēku, ir risks. Nevarēja zināt, kurā brīdī viņš var notēmēt pret viņiem un savākt visu laupījumu savās ķetnās, atstājot pārējos plikus un nabagus.
- Mēs būsim bagāti, - Džeida aizgrābtā balsī noteica. Olivers juta, ka visiem seifā bija uzlabojies garastāvoklis, ieraugot šo visu un zinot, ka tas viss var būt viņu. Tomēr tam nedrīkstēja ļauties.. ļauties varas kārei, alkatībai, jo tas novedīs tikai pie posta. Viņš to bija piedzīvojis vairākas reizes, bet visbiežāk šīs emocijas bija redzējis tēva acīs, kad viņš bija laimējis kārtējo lielo laimestu kazino. Olivera tēvs vairāk zaudēja nekā laimēja, bet tas neapturēja viņu izputināt ģimeni, zaudējot visu laimestu. Tos momentus Olivers necieta ne acu galā, bet kas gan tajā laikā klausīs kaut kādu mazu bērnu bez teikšanas un varas.
- Laiks beidzies, - Viņš skarbi noskaldīja. - Ejam prom, - Meitenes savācās gandrīz vienā mirklī, uzmezdamas somas mugurā un izskriedamas ārā no seifa. Tomasam tas sagādāja grūtības, jo viņš bija piekrāvis četras somas ar naudu, viņš klumburēdams centās pamest seifu. Olivers uzmeta uz pleca vienu somu, rokās paķerdams nozagtās gleznas. Beidzot viņš spēs attālināties, jo neņems mašīnu kā visi pārējie, bet gan brauks ar savu melno šīs nakts skaistuli. Olivers pēdējais pameta seifa metāliskās sienas un cieto betonu grīdu, apavu zolēm nošvīkstot pret to.
Kāpnes viņš pievarēja bez grūtībām un viegli uzskrēja augšā, it kā pa tām būtu kāpis visu dzīvi. Uzkāpjot augšā, viņš jutās mazliet apmaldījies un nezināja, uz kuru pusi iet, jo iepriekš bija gājis ar neko neredzošu skatienu. Tomēr, ātri noreaģējis, viņš devās marmora kāpņu virzienā, jo tām pretī atradās ārdurvis. Olivera prāts bija tukšs un neviena doma neieslīdēja tajā, lai novērstu uzmanību no darbiņa. Lai gan tagad atlika vien elementāra notīšanās, kuru neviens nepamanīs un nedrīkstēja pamanīt. Olivers izlavierēja cauri kolonnām, neatstādams pēdas nevainojami tīrajā hallē, kur drīz būs saradusies kaudze ar izmeklētājiem. Tie noteikti pienesīs sniegu un sablietēs to ar smagajiem zābakiem.
Melnajos ādas cimdos sagūstītie pirksti viegli nospieda zeltaino rokturi uz leju, bet Olivers izgāja ārā ziemīgajā laikā. Sejā iecirtās aukstais gaiss, kā patīkama veldze pēc karstas vasaras dienas. Viņš norāva no sejas gāzmasku, kas bija sargājusi no miega gāzes apdullinošās iedarbības, un ievilka dziļu elpu krūtīs. Viss beidzies. Olivers ātriem soļiem noskrēja lejup pa kāpnēm, atslēgdams Mercedes McLaren, viņš sameta visu bagāžniekā, bet pats iesēdās pie mašīnas stūres. Tagad katrs bija par sevi, vairs nekādas sadarbošanās, bet Oliveru tas pilnībā apmierināja. Vispār darīt kaut kādus darbiņus, viņam patika vienam, bez komandas, bet šoreiz tas nebija iespējams.
Olivers izbrauca ārā no mājas pagalma un nogriezās uz šosejas pusi. Tagad sekos vientuļš brauciens līdz ostai, bet Oliveram tas bija tieši laikā. Viņam vajadzēja vien kādu pudeli, kas spētu atlaist nospriegotos nervus un ļaut smaidam atgriezties atpakaļ sejā. Tas nebūs grūti, jo viss bija nokārtots. Katrs saņēma pēc nopelniem, lai gan Braiss bija pelnījis smagāku likteni par lodi krūtīs. Tomēr Oliveram kaut kas iekšēji nelika mieru. Doma, ka viss tik viegli nebeigsies, lai gan diez vai kāds dzīsies viņam pakaļ. Tas bija kā nocirst nezāli pašā saknē, vairs nebija, no kā augt nākamajām. Daudz sliktāk būs, ja Braiss būs izrādījies tikai viena Hidra galva, kuras vietā izaugs divas. Tad varēs viņš rakt bedri sev un saviem draugiem.
Tagad nebija vērts par to uztraukties, jo laiks rādīs, kas notiks un vai pagātnē pieļautās kļūdas atstās sekas nākotnē. Šī nakts bija jānosvin, nezinot, kas notiks rīt, jo šodien viņi labi pastrādāja. Tomēr šī bija pirmā un pēdējā reize, kad viņi plānoja zādzību, jo kādu dienu kāja var paslīdēt pat profesionāļiem. Savā ziņā arī Olivers nespētu panest to apziņu, ka viņi ir nogalinājuši un aplaupījuši nevainīgu cilvēku. Turpretī Braiss nebija nevainīgs. Viņš bija nelietis bez nekādām morāles normām. Olivers tāds nebija, vismaz viņš cerēja, ka nav.
