~~
51.Nodaļa
Skarbais vējš glāstīja sakarsušo ādu pirms ieiešanas garāžā, kas atradās netālu no ostas. Tajā pietika vietas vien četrām mašīnām, bet Olivers tāpat savu tumšo Range Rover atstāja netālu no garāžas, jo dzīt iekšā nebija lielas jēgas. Olivers ar plaukstu pieskārās aukstajam metālam, vien brīdi nogaidījis, viņš atgrūda durvis. Eņģes nepatīkami iekaucās un rūsa no tām nobira zemē. Viņš iegāja iekšā garāžā. Degunā iecirtās benzīna un motoreļļas smārds, kas bija sajaucies ar dīvainu vecuma smaku, kura nepavisam neizraisīja patiku. Viņš ar plaukstas virspusi ātri novilka gar degunu un paskatījās uz cilvēkiem, kuri bija sapulcējušies garāžā. Pietrūka tikai viņa, bet beidzot arī Olivers bija klāt un kā sasalis raudzījās savos partneros, jo vienu seju viņš nebija gaidījis.
Olivers spēra soli dziļāk garāžā, armijas tipa zābaku zole viegli slīdēja pa nelīdzeno betona grīdu. Garāža bija gandrīz tukša, vien dažās vietās pie sienām stāvēja metāla galdi, bet uz tiem dažādi ieroči un iekārtas. Vienā sienā bija iedzītas naglas uz kurām karājās melnie drēbju maisi. - Ko tu viņai apsolīji? - Olivers skarbi noprasīja un skatījās uz Tomasa pusi, kurš bija tērpies melnās drānās. Tomasa skatiens klejoja kaut kur apkārt un ne sekundi neieskatījās Oliveram acīs. Tātad tā laikam bija vienīgā izvēle. Labi. Viņiem nebija laika meklēt citu aizvietotāju, varētu mēģināt iztikt bez viņas, bet tas būtu tikai lieks risks. Olivers negribēja riskēt, tomēr nesaprata, kā kaut ko tādu varēja palaist garām plāna veidošanā.
- Divdesmit piecus procentus no laupījuma, - Tomass laiski atbildēja un izlikās, ka viņu tas galīgi nesatrauc. Drīzāk tas bija Olivera domu novēršanai. - Viņa mums neradīs problēmas. Ieies kopā ar tevi, kad es būšu ticis pie signalizācijas, izsūtīsi viņu ārā, bet es iedošu ieroci. Tādā veidā aiznesīs to pie tevis un tad nāksies rīkoties pašam, - viņš izskaidroja situāciju un šā brīža plānu. Olivers savā veidā nomierinājās, jo saprata, ka, atriebības dziņas vadīts, viņš bija daudz ko palaidis garām. Labāk lai laupīšanas plāns paliek Tomasa ziņā un atriebība - Olivera. Tā būs vieglāk un tiks pieļautas mazāk kļūdas.
- Labi, - Olivers atbildēja. Džeida stāvēja atspiedusies pret Olivera šī vakara melno skaistuli, bet Elīza slēpās aiz Tomasa platās muguras. Viņa noteikti baidījās, ka Olivers, nesavaldības vadīts, varētu kaut ko izdarīt. Tomēr viņš sev bija nosolījies turēties un neveikt pārsteidzošas darbības. Dusmas.. Naids.. Atriebības kāre.. Nedrīkstēja aizmiglot veselo saprātu un aizmirst, ka viņš nav viens. Trīs cilvēki bija zem viņa plāna, neviena nāve nedrīkstēja nākt pār viņa galvu. Oliveram pietika, ka Alīna viņa vainas dēļ guļ komā un cīnās par savu dzīvību.
Olivers no mēteļa iekškabatas izņēma ārā brūnu konverti, kur iekšā bija pāris rotaslietas. Ar ātrām rokas kustībām viņā atplēsa to vaļā, izņemdams divus Rolex pulksteņus un pērļotu krēmkrāsas Chanel rokassprādzi. - Ķer, - Olivers pameta vienu pulksteni Tomasam, kurš veikli satvēra to abās plaukstās. - Iekšā ir iebūvēti mikrofoni, kas mums palīdzēs sazināties, - viņš noteica. Tas bija labākais variants, ko viņš varēja izdomāt, bet vajadzēja arī ielikt ausī mikrofonu, lai viņi dzirdētu viens otru. Džeida to ieliks pati pēdējā, jo viņu varētu pieķert un tas nebija vajadzīgs.
Olivers ar žilbinošu smaidu sejā piegāja pie Džeidas. Džeida viegli pastiepa roku uz priekšu, bet Olivers aplika skaisto rotu ap viņas smalko plaukstas locītavu. - Lai veicas, - viņš klusām nočukstēja. Viņa bija tērpusies rubīnsarkanā kleitā ar dziļu dekoltē izgriezumu un pieguļošu lejas daļu, kas izcēla gan krūtis, gan slaidās kājas. Uz pleciem bija uzmesta gaiša kažokāda, kas saskanēja ar pērļoto aproci, bet smalkās balerīnas pēdas slēpa sārtas laiviņas. Viņa bija skaista, bet Olivera sirdi bija aizņēmusi kāda cita skaistule, kura, iespējams, to pat nezināja.
- Aiziet. Tomas, aizved Džeidu. Džeida, tiklīdz izbrauksiet no kluba, dodiet ziņu, bet, ja nesanāks, tas nekas. Mēs pēc divām stundām izbraucam, - Olivers nokomandēja un redzēja, kā Tomass iztaisnojas un atgrūžas no metāla galda, pret kuru iepriekš bija atspiedies. Tomass pamāja ar galvu, bet Džeida nevilšus saspieda Olivera plaukstu un tad to atlaida. Tas bija tikai īss pieskāriens, bet viņam tas nozīmēja ļoti daudz, tāpat kā vecajos, labajos laikos. - Veiksmi, - viņš uzsauca un pameta Range Rover atslēgas. Tomass tās satvēra tikpat viegli kā pulksteni un viegli uzsmaidīja, aiziedams prom. Olivers dzirdēja, kā Tomass ar Džeidu apmainās laipnības frāzēm un aizcērt aiz sevis tumšās, metāla durvis. Tagad viņi bija palikuši divatā.
- Ģērbies, pavadīsi mani, - Olivers noteica un noģērba mēteli, nomezdams to uz Mercedes McLaren SLR pārsega. Viņš lēniem soļiem tuvojās Elīzai, likās, ka viņa raustās no viņa, bet Olivers centās tam nepievērst uzmanību. Ja jau baidās, tad ciena, bet ja ciena, tad dancos pēc viņa stabules. Tas bija labi. Tomēr rokās viņam bija palicis pēdējais ar mikrofonu aprīkotais pulkstenis, kurš būs jādala uz diviem. Olivers nespēja izlemt, kuram lietderīgāk to būtu paturēt - Oliveram vai Elīzai - bet domās sliecās par labu Elīzai. Viņai bija lielāka loma nekā viņam, Oliveram nāksies vien spēlēt izrādi. Savu izrādi pēc saviem noteikumiem.
- Dod roku, - Olivers noteica pavisam bezkaislīgā balsī. Elīza to lēnām pastiepa, bet Olivers to satvēra raupjajās plaukstās un ātri vien aiztaisīja ciet pulksteņa aizdari. - Nav sieviešu, bet cita man nav. Tu būsi manas lūpas. Nepievil, - viņš noteica un viegli papliķēja pa meitenes roku. Viņam nebija vēlmes runāt ar viņu par dzīvi vai vēl kaut kādiem smalkumiem. Tas bija tikai darbiņš, kurš bija jāpaveic ātri un profesionāli. Varbūt Elīza nebija labākais variants, bet pārplānot vairs nebija laika un viņš nedrīkstēja uzvesties kā maza, izlutināta meitenīte.
- Paldies. Galvenais, lai samaksa ir, viss pārējais būs līmenī, - Elīza atbildēja, bet Olivers mazliet pastiepās uz pirkstgaliem un nocēla abus melnos drēbju maisus. - Mans ir pirmais, - viņa paziņoja un viegli izņēma to no Olivera rokām. Tātad viņa drēbes bija otrā maisā. Viņš pārmeta to pāri plecam un lēnā gaitā devās mašīnas virzienā, uz kura pārsega sameta savas mantas. Ar ātrām roku kustībām melnais džemperis tika nomests blakus maisam un skatam atklājās viņa kailais, muskuļotais torss. Viņš uzmeta ātru skatienu Elīzai, kura joprojām stāvēja kā iemeta un pat nebija izkustējusies.
- Ģērbies, man vajag mazāk laika nekā tev, - Olivers atskatījies uzsauca, bet Elīza noraustījās, it kā būtu no sapņa izrauta. - Ātrāk, mums vēl viss jāizrunā, jo tu neesi redzējusi mājas plānojumus un bez tā tu apmaldīsies, - viņš noteica, bet rokas kustējās pašas par sevi un bija atvērušas melno auduma maisu. Tajā bija melns uzvalks ar tumši zilu oderi un lakatiņu, kas bija ielikts priekšējā kabatā. Viņš uzģērba gaiši zilgano kreklu, kuru ātri aizpogāja ciet un piekārtoja apkaklīti. Melnajā maisā bija arī tumši zila veste, kuru viņam negribējās ģērbt, bet saprata, ka viņu teātrim tas ir nepieciešams. Izskats nedrīkstēja nodot.
- Labi, - Elīza tukši noteica. Olivers dzirdēja, kā viņa sāk kustēties un čaukst drēbju maiss, bet viņš pat nepaskatījās uz viņas pusi. Vien aizpogāja ciet tumši zilās vestes pogas. Tumšās džinsu bikses tika nomainītas pret melnajām uzvalka biksēm, bet kājas tika ieautas melnajās kurpēs. Viņš bija gandrīz gatavs, bet nesteidzās ģērbties tālāk, jo palika vien žakete. Olivers pagriezās pret Elīzu, kura ar neveiksmīgiem centieniem mēģināja aizvilkt kleitas rāvējslēdzēju. Tas no malas izskatījās mokoši.
Olivers lēnām soļoja uz Elīzas pusi, bet viņa atkal noraustījās un Olivers nesaprata, kas par lietu. Agrāk viņu starpā nebija tādas attiecības, tās bija valdonīgākas, bet tagad kaut kas bija mainījies. - Ļauj, es palīdzēšu, - viņš klusām noteica. Meitene beidza darboties ap rāvējslēdzēju un gaidīja, kad Olivers to aizvilks. Elīzas melnā kleita bija līdz zemei, tās šķēlums atsedza garās kājas, dekoltē izcēla krūtis un nekas neliecināja, ka viņa grasās apzagt noziedznieka māju. Viņš pavisam viegli satvēra kleitas satīna audumu un pavilka to lejup, bet zeltītais rāvējslēdzējs, Olivera slaiko pirkstu vadīts, aizslīdēja uz augšu. Vismaz rāvējslēdzējs pieskaņojās Rolex pulkstenim. - Varam ķerties pie plāna? - Olivers bezkaislīgi jautāja un manīja, ka Elīza piekrītoši pamāj ar galvu.
