Varētu domāt, ka sludināšu šajā rakstā kādas vispārpieņemtas dzīves vērtības, bet nē- vēlos vienkārši jums parādīt savu skolā rakstīto radošo darbu, kuram nosaukums bija dots tieši tāds, kādu uzrakstīju virsrakstā. Un tagad vēlos to iedot jūsu novērtēšanai.
Attēli varbūt nebija vajadzīgi īsti (un laikam sanākuši arī diezgan neatbilstoši), bet, tā kā ir daudzi, kuriem nepatīk lasīt viengabalainu tekstu, ieliku arī tos. Tāpēc priecīgu lasīšanu, murmuļi, ceru, ka jaums patiks! (:
Ofēlija bija no tam meitenēm, kuras ļaudis mēda dēvēt par dīvainām. Viņa reizēm runaja par sevi trešajā personā, nekaunējās aizradīt pieaugušajiem un nekad nespēja atcerēties, cik viņai gadu, tapēc jau kopš astotas klases teica, ka septiņpadsmit. Vairāk par viņu neko nezināju.
Pirmo reizi viņu satiku, kad atnācu uz jauno skolu. Biju bailīga jauniņā, mēģināju iejusties klasē, pēc nedēļas visi jau bija nedaudz pazīstami. Tikai ne viņa. Kad jautāju meitenēm, kas ta tāda, viena no viņām attrauca:"Ai, tā taču ir tikai Sandra, nepievērs viņai uzmanību. Viņa maz runā, sauc sevi neīstaja vardā... Tu taču tada negribi kļūt, vai ne?" Tā nu es klusēju. Tikai Sandras acis iespiedās atmiņā. Un ienaca prātā doma, ka viņai taču nemaz nepiestāv īstais vārds, bet to drīz aizdzinu. Nav jau vaļas domāt par visādam jocīgam klasesbiedrenām, ja jāiepatīkas draudzenēm.
Apmēram gadu nebiju ar viņu runājusi, mācoties vienā klasē, līdz vienam notikumam. Toreiz Madara atnesa uz skolu fotogrāfijas no piektdienas ballītes. Mamma nebija mani palaidusi, bet klusībā priecājos par to, jo patiesībā zināju, ka tur nejutīšos labi. Bet gribas taču ar foršajām meitenām. Un mēs sēdējām, aplūkojām bildes, kad grām pagāja Ofēlija. Pārējās meitenes viņai nepievērsa uzmanību, bet es notvēru viņas acu skatienu. Un vienīgais, ko dzirdēju, bija:"Nav vērts." Divi vārdi, bet tie visu mainīja.
Es domāju par viņu no rīta līdz vakaram, naktīs raudāju un lādēju sevi. Bet stundās nemaz nedomāju par mācīšanos, jo skatījos uz viņu. Ofēlija... Nu kā gan meitene var mīlēt meiteni? Tas ir kauns, tā ir tik nepareiza rīcība, bet tā sirds... Viņa jau nelaiž, es gan kodu sev rokās un meklēju mieru tēta cigarešu paciņās, par ko mājās tika sacelts skandāls. Nevienam to neteicu, bet no iekšpuses mieru jutusi nebiju jau ilgu laiku.
Klasesbiedrenes vairs man nepievēra uzmanību. Un nevajadzēja jau arī, puišus un naudu arī nē, tikai smaržu, ko jutu, kad viņa pagāja garām. Un nolēmu, ka tā nedrīkst vairs turpināties, ir kas jāmaina.
Nākošajā dienā, kad beidzās stundas, gāju Ofēlijai pakaļ. Kādu laiku viss ritēja gludi, līdz viņa apstājās pie luksafora. Nedrīkstēju tikt pamanīta, tāpēc apstājos un sāku pētīt tuvējo māju sienas. Uz vienas no tām kāds ar baloniņu bija uzrakstījis "Cilvēk, esi tu pats" Pats, pats... Ai, kā es to agrāk nemanīju? Kāpēc gan visas šīs sāpēs ielaistas sevī, ja tā esmu es pati, kas mīl viņu? Pati, jā, un tādai man jābūt!
Bet... Kas tad tas? Ofēlija jau bija otrā ceļa pusē, nāca atpakaļ, bet viņa nebija viena. Viņas roka bija kāda zēna plaukstā. Acis pielija asarām, likās, ka pasaule ir sagriezusies, es gribēju jau skriet prom, bet dzirdēju aiz muguras viņas balsi:"Iepazīsties, tas ir mans brālēns. Viņš pamanīja, ka tu jau ilgu laiku mani vēro, tāpēc nolēma piedāvāt iepazīties..."
Izdevās!
