Reiz kāds cilvēks, noguris no pilsētas trokšņa un steigas, nolēma atrast dvēseles mieru. Viņš nolēma pabūt klusā un mierīgā vietā, kur nekas viņu netraucētu un varētu mierīgi pameditēt. Viņš nolēma doties mežā.
Mežā tikai uz brīdi šķita, ka ir klusums. Jau pēc nedaudz minūtēm cilvēks izdzirdēja daudz un dažādas skaņas: čirkstēja sienāži, sanēja bites, šalca koki, dziedāja putni... Cilvēks sadusmojās un nolēma meklēt citu vietu, kur būs klusāk.
Viņš iedomajās, ka visklusāk noteikti ir kādā alā. Vēl dažas dienas pagāja alas meklējumos. To atradis, cilvēks ērti iekārtojās tajā un jau grasījās iegrimt meditācijā, kad izdzirdēja piloša ūdens skaņas pašā alas dziļumā. Tas viņu ne pa jokam sadusmoja.
Tad viņš nolēma, ka īsts klusums var būt tikai mājiņā ar īpašu skaņas izolāciju. Pusgads pagāja tās celtniecībā. Un, lūk, beidzot viņš varēja apsēsties - mierīgi, bez steigas pašā mājas viducī un... "tik-tak, tik-tak..." - turpināja skaitīt pulkstenis. Aizkaitināts, cilvēks norāva pulksteni no rokas un sasita to.
Lūk! Iestājās ilgi gaidītais moments, svētlaime, nekas netraucē, nekas nenovirza domas. Cilvēks dziļi ieelpoja un... "tuk-tuk, tuk-tuk..." - klauvēja viņa sirds - skaļāk un skaļāk...
Morāle: dvēseles miers nav atkarīgs ne no kādiem ārējiem apstākļiem. Viss ir Jūsos - gan problēmas, gan to risinājumi. To apzinoties un pieņemot, iestāsies miers un dzīve kļūs daudz vienkāršāka. Jūs pārstāsiet meklēt vainīgos un sāksiet dzīvot saskaņā ar pašu svarīgāko cilvēku savā dzīvē - ar SEVI!
