-Hetere, vai vēlies vēl kaut ko?- tētis pieklājīgi pavaicāja ar žestu parādot uz traukiem noklāto galdu, uz kā iepriekš bija dažādi saldumi, salāti, gaļa, glāzēs bija saliets gan alkohols, gan sula, gan dažādi saldējuma un augļu kokteiļi un visbeidzot uz šķīvi man pretī, uz kura bija vēl milzīga picas šķēle. Par spīti tam, ka biju apēdusi tik daudz, man joprojām nebija sāta sajūtas.
Kā es vispār vēl varēju būt tieva?
-Viņai pietiks,- Tailers jau atkal iejaucās sarunā un es nenoturējos un iemetu viņam ar karoti. Tētis mūsu ķīviņu izjauca, uzsitot ar dūri pa galdu.
-Mierā, abi, mēs braucam mājās,- tētis bija dusmīgs un pasauca oficianti, kamēr mēs ar Taileru nikni glūnējām viens uz otru. Kad beidzot tikām ārā no restorāna, tētis bija atmaidzis un smaidīja par mūsu ķīviņu un stulbajām iesaukām, ar ko viens otru saukājām iekams iekāpām mašīnās.
Šoreiz apsēdos blakus tētim un manāmi atslābu, kad tas beduīns nebija apkārtnē. Tētis nosmīkņāja un ieslēdza radio, pa kuru skanēja ļoti skaista dziesma. Es drīz vien iemigu un ceļš pagāja nemanot.
Es atrados mežā, tērpta baltā kleitā un manas kājas bija kailas. Jutu, kā vējiņš plīvo manus matus un ieelpoju svaigo meža smaržu. Es jutos brīva. Manas kājas apskaloja ūdens un, kad atvēru acis, es jau biju pludmalē. Kad nākamo reiz aizvēru un atvēru acis, es jau biju citur. Ikreiz, kad aizvēru acis, es attapos, kur citur. Tas sākumā bija patīkami, bet tad kļuva par karuseli, kas sāka mani biedēt. Tas griezās uz riņķi un es vairs neko nespēju atšķirt. Viss, kas mani paglāba no izmisuma bija maza rociņa, kas mani satvēra. Aina noskaidrojās un uz mani vērās maza meitenīte, ogļu melniem matiem un kanēļa brūnām, apaļām acīm, tērpusies tādā pat kleitiņā kā es. Viņa vienkārši smaidīja un skatījās uz mani.
-Nepazaudē mani, lūdzu...- pār meitenītes lūpām nāca mani vārdi un es sapratu, ka viņa esmu es. Es neļāvu sev pazaudēt sevi. Piepeši mūsu rokas atlaidās un meitenīte ieskrēja atpakaļ mežā. Es viņai sekoju, cik ātri spēju un viss, kas man bija nepieciešams, bija saprast, ko tas nozīmē.
Kad mēs izskrējām no meža, meitenīte pazuda un mani apspīdināja starmeši no mašīnām. Intuitīvi aizsedzu acis, un, kad gaisma vairs nespīdēja acīs, es pamanīju mūsu melno BMW markas mašīnu, kas bija apvēlusies otrādi. Blakus tai bija vēl viena mašīna, daudz samērīgāka un tā tūlīt aizbrauca prom. No mašīnas neviens nekāpa ārā. Sāka līt lietus un es nejutu lietus lāses uz savas ādas. Es kā piekalta lūkojos uz mašīnu, cerot sagaidīt, kādu kustību.
Jau nākamajā brīdī es pamanīju sevi izlienam pa priekšējo logu, visai klātai asinīs. It kā zinādama es palūkojos uz sevi un tad es sabruku.
-Izvelc Danielu,- es sev uzkliedzu, bet mans ķermenis nereaģēja. Es tikai skatījos uz sevi un nespēju neko darīt,- Hetere, izvelc Danielu, viņš mirs! Izglāb viņu, nolādēts!-
Sabruku uz ceļiem un nākamajā brīdī es jau atrados ātrās palīdzības mašīnā. Es redzēju manu un brāļa ķermeni guļam blakus. Daniela sirds vēl sitās, kad mediķis izrāva katedru viņam no rokas.
Mans ķermenis pamodās un es skatījos uz brāli un sāku kliegt viņa vārdu. Vien pāris mirkļus vēlāk es apjautu, ka kliedzu arī dzīvē.
-Hetere, Hetere, mosties, tu kliedz, Hetere!- mani kāds raustīja,- Atnesiet ūdeni, ātri!- balss izrīkoja parējos, bet es nespēju atvērt acis. Man bija bail,- Mazā, atver acis, nu!!- balss īpašnieku pārņēma panika un nākamajā brīdī kāds uzlēja man virsū ūdeni. es strauji pierāvos acis un atvēru vaļā acis. Ūdens bija ledusauksts un man sāka klabēt zobi. Es nemaz nemanīju, ka trīcu, līdz pamanīju Taileru, kurš nobažījies sēdēja man pretim. Kāda meitene, kura bija istabā ar mani, aplika man segu ap pleciem un Tailers palīdzēja man piecelties. Mani zobi nebeidza klabēt un man sāka sāpēt muskuļi no drebēšanas.
-Jēzīt, tev ir drudzis,- Tailers, pielicis roku manai pierei, secināja,- Luīze, saklāsi gultu, lūdzu? Viņa gulēs pie manis.
-Labi, droši,- blondā meitene, kura man iepriekš padeva segu, kautri atteica un skumji uzlūkoja mani. Tailers mani izveda no istabas un aizveda uz otru, kas bija pašā telpas galā. Pa kuru laiku mani kāds uznesa augšā?
-Nāc, guli šeit,- Tailers mani ieveda milzīgā istabā, kur jau bija saklāta gulta.- Noģērbies, es tev iedošu sausas drēbes. Tu esi viscaur nosvīdusi.
Es nespēju pat pakustēties. Man sāpēja ikviens muskulītis, kas trīcēja no aukstuma drebuļiem. Tailers to pamanīja un palīdzēja man novilkt kreklu, ko aizvietoja ar platu, milzīgu, sarkanu kreklu, kas bija ļoti silts un sauss. Mani zobi nebeidza klabēt.
-Nāc, iesim gulēt,- puisis izslēdza gaismas un palīdzēja man apgulties gultā. Tailers man apgūlās blakus un aplika rokas man apkārt, tādējādi mani sasildot.- Ja vajag zāles, pasaki, es aiziešu..- puisis pieglaudās man tuvāk.
-Ārsti atvienoja sistēmu, vai ne?- es drebinoties vaicāju.
-Jā,- Tailers klusi atbildēja un es paslēpu seju spilvenā, lai izraudātos. Tailers to pamanīja un pagriezis mani pret sevi, mani samīļoja, kamēr es izraudājos uz viņa pleca.
-Man žēl, man ļoti žēl.- puisis atkārtoja, glāstot man muguru. Pirmoreiz dzīvē es jutos pateicīga, ka viņš te bija.
