Nami un ielas veido labirintu, kas stiepjas pāri laika robežām, jo laiks ir tikai ilūzija mūsu iztēlē nevis strikti nosprausta robeža pilsētā. Par to nevar zināt, ja esi no laukiem.
Bezgalīgā pilsēta1
110
0
Autora bilde
Man likās, ka man bija piešķirta iespēja, ko es neizmantoju. Lai arī esmu to vēlējies, baidījos izmantot, kad to ieraudzīju.
Tā bija pamesta pietura, tādu bija daudz, taču šī atšķīrās. Tā bija viena no tām pieturām, pie kuras autobusi pietur vienreiz stundā. Ziniet, to maršrutu, kuros šķietami neviens nekad nebrauc un nekad pašiem nav bijis vajadzīgs braukt ar to maršrutu, jo tas kursē pa nomalēm pa nevienam nezināniem ceļiem. Vai tāpēc tā pietura bija ārpus sava laika? Tādu pilsētā vairs nebija palicis. Tādas bija tad, kad pa pilsētu vēl kursēja dzeltenie, smirdīgie ikarusi, kuros brauciens bija tikpat smirdīgs un pa logu varēja redzēt saukļus ar zvaigznēm un sirpjiem. Vai noslēdzot maršrutu šo pieturu bija aizmirsuši nojaukt? Tikai uz tās sienām kāds visā sienas augstumā ar melnu krāsu kirilicā bija uzrakstījis manu vārdu. Pa ielu negāja citi cilvēki un ceļš arī bija tukšs, nomale taču. Nevarēju pārliecināties, vai tas rādās tikai man.
Laikam vajadzēja apsēsties pieturā uz soliņa un pagaidīt. Droši vien pēc stundas gaidīšanas (jo tādi autobusi to vien dara kā kavējas) atnāktu dzeltenais ikaruss un mani aizvestu. Citu reizi ejot gar šo vietu pieturas vairs nebija un neizskatījās, ka kāds to nesen būtu nojaucis, jo nezāles bija kupli sazēlušas virs kādreizējās pieturas betona pamatnes.
Saprotot, ka izdevība, lai arī cik neiespējama un bīstama, ir palaista garām, palika žēl. Nebija jau tā, ka man būtu ļoti gribējies to izmantot, bet tomēr. Kuru katru dienu tev nepiedāvā nonākt pagātnē.
Tev patiks šie raksti
