local-stats-pixel

Aukstums (89)3

 402  0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-88/741926">Aukstums (88)

Kad svētdienas rītā pamostos, mani moka pamatīgas galvassāpes un paģiras. No sākuma es nesaprotu, kur es atrodos, bet tad, kad pamanu, kas ir man blakus guļošais augums, saprotu.

Vakardiena ir diezgan miglaina. Atceros, ka dzēru, pīpēju zālīti, man šķiet, ka pat dejoju un izklaidējos ar Āronu šī vārda vistiešākajā nozīmē.

Kad atceros, ka šodien ir svētdiena, pielecu no gultas, pārkrizdama Āronam pāri.

-Kas te notiek? – puisis noņurd.

-Ir svētdiena, - es satraukti saku, ignorēdama sāpēs pulsējošos deniņus.

-Un? – viņš, vēl joprojām ar acīm ciet, murmina.

-Šodien mēs nogalināsim Džoisu, - es līksmi saku, lai gan no vārdiem, mans vēders saraujas čokurā.

-Cilvēki mirst visu laiku, - puisis atsaka, miega varā.

- Āron, mosties, - es sapurinu puisis aiz pleca.

Viņš lēnām atver acis un mēģina fokusēt skatienu uz mani.

-Dī! Ko tu te dari? – viņš iesaucas, kad to ir izdarījis.

-Eē, mēs vakarnakt bijām.. Izklaidēties.

Puisis samiedz acis. – Tas izskaidrotu manas galvassāpes. Cik ir pulkstenis?

Es uzmetu acis, uz puiša sienas stāvošajam pulkstenim un šausmās iesaucās. – Jau astoņi Āron. Tūlīt būs brokastis, uzbrukuma plāns, un ziņas, vai es piedalos uzbrukumā - Vēl sešpadsmit stundas līdz uzbrukumam. Deviņi simti sešdesmit minūtes. Piecdesmit septiņi tūkstoši seši simti sekundes.

-Pareizi, - beidzot viņa balss skaņa normāli un puisis strauji pieceļas sēdus. – Auu! –Ārons saķer galvu. – Cik daudz mēs izdzērām?

-Neatceros, katrā ziņā daudz. – Arī es paberzēju pieri.

-Kā tas nākas, ka tu esi labākā kondīcijā nekā es? – viņš novaidas.

-Pieredze, - nopūšos. – Un man mērķis, lai izlīstu no gultas. Man sāp galva, bet es esmu pieradusi pie sāpēm. Tu mani atdauzīji un tā, - es steidzu labot, lai puisis neuzzinātu par maniem apstākļiem.

-Pareizi, - viņš nopūšas.

-Tātad, - es saku, - es laikam iešu..

-Tu vari vēl dažas minūtes palikt, - Ārons nosaka un atlaižas atpakaļ gultā.

-Nē, - es papurinu galvu. – Man ir jāuzzina tagad, ko Mikaels ir izlēmis.

-Labi, tad tiksimies brokastīs? – viņš man jautā.

-Jā, - es nosaku un uzsmaidu viņam. Tas gan nav smaids no sirds, bet tādu uz manām lūpām mācēja uzlikt tikai Rojs.

Es kādu brīdi skatos uz puisi, bet tad pieliecos un noskūpstu viņu. Es atraujos pavisam ātri, jo uz sekundi liekas, ka man vēderā kaut kas sakustas.

Tad es sameklēju savas, pa grīdu izmētātās drēbes un aši uzvelku tās virsū. Ārons ir aizvēris acis un piespiedis plaukstu galvai. Izrādās, ka puisis nemaz nav tāds, kādu es biju viņu iedomājusies.

-Atā, - es aizveru aiz sevis viņa istabas durvis.

Gaitenī man virsū blenž vairāki acu pāri.

Bļāviens, - es pie sevis nolamājos. Lieliski, tagad visi zina par mums un Āronu. Protams, ka es nevarēju pamosties ātrāk un aiziet atpakaļ uz savu istabu.. Triss! Puisis būs uztraucies, kur esmu palikusi. Lai gan, viņam varētu nebūt īpaši daudz jautājumu.

Es, neskatoties uz pētošajiem acu skatieniem, drebinoties no aukstuma, dodos pa gaiteni uz savu istabu.

Kad atveru durvis, man pretī paveras Triss, kurš, sakrustojies rokas, sēž uz savas gultas un skatās uz mani

-Kur tu biji? – viņš bargi jautā, bet sejas izteiksmē redzu ielīstam atvieglojumu. Tāds nu viņš ir. Vienmēr līdz nāvei uztraucas par mani, bet vienmēr strostē.

Es iekožu lūpā.

-Nemaz nesaki, sākas ar ā un beidzas ar s?

-Tris, - es nomurminu.

-Klausos, - draugs stīvi saka.

-Vai tu zini, cik ļoti es tevi mīlu? – es apsēžos viņam blakus un apķeros ap kaklu.

Uz brīdi viņš sastingst, bet tad jūtu viņu atslābināmies.

-Tu smirdi pēc alus un.. Zālītes? – puisis to izsaka kā jautājumu.

-Mēs ar Āronu vakar izlavījāmies, - es iesmejos.

-Uz kurieni? – Triss jautā.

-Vienu bāru, bet tas bija lieliski. Tāda vieta, kur atpūsties,.

Viņš sakniebj lūpas.

Man to vajadzēja, Tris, -es nopūšos un atlaižu apskāvienu, bet atbalstos bet drauga plecu.

-Zinu, jau zinu, es tikai.. Uztraucos, - viņš nopūšas. – Varēji man atstāt zīmīti vai kaut ko tādu.

-Tas notika steigā, - atvainojos.

Kādu brīdi mēs klusējam, tad Tristens ierunājas.

-Šodien lielā diena

-Jā.

-Vai tu esi uztraukusies?

-Jā. Tu?

-Līdz nāvei, - viņš nomurmina.

- Pat Ja Mikaels atļaus mums nākt , nav jādodas man līdzi.

-Mēs jau to izrunājām, Kur iesi tu, tur es, - puisis stingri saka.

Es pamāju ar galvu. Esmu tik laimīga, ka man ir Triss. Es iedomājos par Skaju, un priecājos, ka meitenes nav šeit. Viņa to neizturētu. Pat, ja viņa liekas stiprāka un Triss vājāks, tā nav taisnība. Triss ir stiprs kā klints, bet Skaja ir trausla kā stikls. Harmoniski.

-Tagad tev ir jāiet uz dušu. Tu smirdi, - viņš iesmejas un pieceļas kājās.

-Klausos komandier! – Pieceļos kājās un pielieku roku pie galvas, it kā oficiāli sveicinot.

-Tinies.

Smejoties, paķeru dvieli un izeju no istabas.

Aukstums (90)

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

Kāpēc man ir aizdomas, ka Mikaels atļaus viņiem abiem doties un kaujā Triss tiks nogalināts?

 4  0 atbildēt
Yasssss
 0  0 atbildēt
Gadās ari tā
 0  0 atbildēt