Čau, spocēni! Negaidīti gaidītā 9. daļa ir klāt! Šī būs tā daļa, kurā nebūs aprakstīti tikai notikumi villā. Ko tur pļāpāt, laižam stāstu!
9. nodaļa
Tikmēr skolā
- Tu esi galīgi aptaurēta?! Mēs dzīvosim?! Mums nepietiks ēdiena, ko tad? Uz veikalu nevar aiziet, jo netiekam ārā, turklāt tā villa ir baigajā nomalē! - Alise man pārmeta.
- Aizveries! Pati taču gribēji pieņemt Roberta izaicinājumu. Gan jau kaut kā iztiksim. - Elēna apsauca.
Laiks skrēja kā vēja spārniem. Visbeidzot trešdienas pēcpusdienā Elēnai piezvanīja Roberts. Ko viņš īsti gribēja, es nesapratu. Bet pastāstīšu, kas bija noticis tajā dienā skolā, personīgi Roberts to atcerēsies kā šodienu.
* * *
No rīta klasē aizelsies ieskrien Edvards, Roberta draugs.
- Paula ar savu kompāniju jau trešo dienu nav skolā. Robčik, nu nevajadzēja viņas izaicināt. Pats jau esi satraucies par viņām, ka tikai nav izdarījušas pašnāvību.
- Tu domā, ka es tādēļ? Es jau vairāk satraucos par to, ka šodien fizikā kontroldarbs. Pats saproti, fizika man nepadodas. - Roberts taisnojās.
- Melo. Bet viens pīpis, kā būs, tā būs. - Edvards atmeta ar roku.
* * *
Roberts galīgi nevarēja koncentrēties. Vēstures skolotājai nācās izsaukt viņu trīs reizes.
- Atjēdzies, vecīt! - Semjons, Roberta solabiedrs, iegrūda klasesbiedram dunku sānos.
- Ozoliņ, kas jums noticis? - skolotāja galīgi aizsvilās.
Paspējis nobastot fizikas kontroldarbu, Roberts skriešus metās uz mājām. Tur nonācis, puisis ieslēdzās savā istabā un rija asaras. Kas zina, varbūt tiešām viņas, neizturējušas pārbaudījumu, izdarījušas... Goda vārds, viņš tikai pajokoja! Bet mēs viņam neticētu, ja viņš taisnotos, ka pajokojis. Melot viņam nesanāk. Viņš kaut vai ceļos lūgsies, lai viņam tic. Nolēmis pazvanīt mums. Vienīgais no mūsu numuriem, kas viņam bija, bija Elēnas numurs. "Man viens pīpis, galvenais, ka no tās kompānijas." viņš nodomāja.
Negaidīti Elēna atcirta: - Ko tev pie velna vajag?!
- Elēna? Tā tu? - Roberts aizelsies izdvesa.
- Jā. Ko vajag?
- Klausies... piedod man. Es tikai pajokoju par to izaicinājumu palikt Rēgu villā. Gribēju apjautāties, vai jums viss kārtībā.
- Kas tu esi mums, tētis, vai? Klausies, vecīt, šoreiz es uz tava āķa neuzķeršos kā zivs. Tu vienmēr melo, acīs skatīdamies. Bet tu zvēri, ka tas bija joks?
- Lai mani atombumba nosit, ja es meloju.
- Labi. Bet klausies, nesaki ne pušplēsta vārda no tā, ko es stāstīšu. Mums te iet vienkārši traki. Mēs cenšamies sadzīvot ar īstiem rēgiem un kādi tik te trakumi nenotiek...
- Labi, labi, labi. Nestāsti man te daudz.
