Ātri izdomāju, ka vajadzētu ieiet dušā, tā kā bez ilgas domāšanas, tā arī darīju. Pēc 10 minūtēm biju jau laukā, nācās žāvēt matus un reizē arī meklēt, ko vilkt mugurā.
Skapis, protams, bija pilns, bet, ko lai uzvelk? Nekas nelikās pietiekoši labs, tāpēc beigās, kad apnika meklēt kaut ko sakarīgu, es izdomāju uzvilkt parasto strīpaino kreklu bez rociņām un džinsus.
Izķemēju matus, apliku sudraba ķēdīte sev ap kaklu. Iemetu skatu spogulī- es izskatījos tāpat, kā parasti, tikai šoreiz man sejā bija plats smaids.
Zvanīja Marija, bet es neatbildēja, jo zināju, ka viņa jau ārā un mani gaida, un viņai noteikti arī salst.
Noskrēju lejā, uzvilku zābaciņus un mēteli, atvadījos no mammas un izskrēju ārā. Man noteikti ir gaišreģes spējas, jo Marija stāvēja un trinās.
„Kur tu tik ilgi? Tu kavē jau 5 minūtes!”- viņa ne pārāk maigi man aizrādīja.
„Kurš gan to teiktu? Es tevi esmu gaidījusi vairāk nekā piecas minūtes,”- es izbāzu mēli.
„Labi jau labi, es zinu. Tikai ķircinu tevi!”- viņa pēkšņi līksmā balsī man teica, ieķērās man elkonī un mēs turpinājām soļot uz priekšu.
„Kur tad īsti Mārcis dzīvo?”- es viņai jautāju.
„Ai, Skāņu ielā.”
„Tas taču ir tālu, vismaz 20 minūtes ar kājām,”- es biju mazliet sašutusi, kaut gan arī laiks bija jauks, tomēr kājas man jau sāka salt.
„Neuztraucies, mums šis laiks noderēs, neesam sen tikušās!”- Marija teica un taisnība viņai arī bija. Mēs nebijām tikušās jau vairākas dienas, pie manis viņa nenāca un nezvanīja arī. Ja godīgi, es jau biju par viņu aizmirsusi, un viņa mani arī, jo tagad viņai prātā bija tikai Matīss.
Visu ceļu viņa norunāja par viņu, cik viņš ir foršs, labs un jauks. Bla, bla, bla- viss, ko es dzirdēju no viņas mutes.
Nav jau tas jauki, ka mēs draudzējamies vairākus gadus, bet pēkšņi parādās kāds puisis un es palieku otrajā vietā.
„Marija, kāpēc tu tik skumja?”- Viņa man jautāja.
„Nekas, vienkārši cenšos iztēloties lietas, ko tu man stāsti un tā..”- es lēnām novilku.
„Nu labi, un tad Matīss man saka... bla, bla, bla,”- es negribu būt slikta draudzene, bet man tas neinteresē. Protams, ka es esmu laimīga, ka viņa ir kādu atradusi, bet mani tas nepavisam, pat ne mazdrusciņ neinteresē, ja interesētu, tad es pajautāju.
Es centos iet ātrāk, lai man viņā nav jāklausās, bet Marijai slīdēja zābaki, tāpēc sanāca, ka mēs gājām vēl lēnāk, nekā parasti.
Bija pagājusi jau pusstunda, kad mēs izgājām no manām mājām, un Marija mani jau sen bija galīgi nokaitinājusi.
„Lūk, Mārcis dzīvo šeit,”- viņa norādīja uz māju, kura izskatījās mazliet paveca, tomēr stabila. Logos bija iekārtas jau dažas Ziemassvētku lampiņas, spīdēja uguns. Ļoti gribējās tikt iekšā siltā mājā un iedzert siltu tēju.
„Un zini, tikai Matīsam nesaki to, ko es tev teicu, jo zini, viņš nav īsti tāds, kāds var...”
„Marija!”- es iesaucos.
Viņa neko neteica, tikai sabijusies paskatījās uz mani.
„Tu visu laiku runā. Es saprotu, ir forši, ka tev ir draugs- es priecājos par tevi, bet mani tas sasodīti neinteresē.”
Viņa pavēra muti, bet turpināju runāt- „Tu man nezvani, nenāc ciemos, bet tagad tu uztaisies par manu draudzeni?”
Es gaidīju, kamēr viņa kaut ko teiks, bet neteica, tikai nokāra galvu.
„Tu vispār iedomājies, kā jūtos es?”- es viņai jau nikni prasīju. Es gribēju iet prom, tagad man jau bija vienalga, kas notiks ar Mārci. Pilnībā vienalga.
„Es esmu vainīga?”- viņa beidzot arī kaut ko pateica- „beidz vainot citus, Emma!”
„Es nevainoju.”- es vienkārši pateicu.
„Kā tad! Es tev nezvanīju un neinteresējos? Tu pati man nezvanīji. Jā, man ir draugs, bet tāpēc jau nevajag būt greizsirdīgai!”
„Stulbene, es neesmu greizsirdīga, bet tu esi viņā tā iegrābusies, ka man tiešām ir vienalga, jo tu mani pamet vienu pašu!”- es kliedzu viņai pretī.
Mājas durvis atvērās vaļā un pa tām iznāca Mārcis, Matīss un Emīls.
„Kas šeit notiek? Mēs dzirdējām, kā jūs viena uz otru kliedzat,”- Matīss runāja uztrauktā balsī.
„Viss kārtībā?”- jautāja Mārcis.
Mēs stāvējām apmēram 3 metrus viena otras, es biju iekarsusi- viņa arī. Man tā gribējās viņai iesist pļauku, jo viņa bija nodevēja- maza, sīka nodevēja.
Marijas seja bija sarkana un viņa ar riebumu skatījās uz manis, es arī nenovērsu skatienu no viņas.
„Marija, viss kārtībā?”- jautāja Matīss, kurš lēnām viņai tuvojās.
Viņa neko neteica, bet jau pēc viņas acīm vien varēja saprast, ka viņa kaļ ļaunus atriebības plānus.
Matīss jau tagad bija pavisam tuvu Marija un pieskārās viņas plecam.
„Meitenes, vai jūs to nevar atrisināt mierīgā ceļā?”- jautāja Emīls, kurš stāvēja viss tālāk no mums.
„Viss kārtībā,”- Marija noteica, paņēma Matīsa roku un pagriezās, lai ietu iekšā.
„Atkal paņemsi savu draudziņu un pazudīsi? It kā viņš tev spētu palīdzēt!”- es saucu pakaļ viņiem.
„Emma..”- es dzirdēju Mārci, kurš novaidējās.
Marija apstājās, bet Matīss viņu vilka uz priekšu.
Viņa pagriezās- „Atkārto.”
„Tu mani dzirdēji. Kurš tevi aizstāvēs tad, kad viņa tev nebūs blakus, ko? Tu būsi viena un skriesi man atkal pakaļ???”- es kliedzu gandrīz jau bez spēka.
Viņa saskaitās un panāca pāris soļu man tuvāk, bet Matīss viņu turēja, lai Marija nepienāktu pārāk tuvu.
„Viss būs labi,”- viņa pateica Matīsam, kurš viņu atlaida vaļā.
„Ar tevi ir cauri!!”- Marija iekliedzās un ietriecās manī ar visu spēku.
