Lolafs nogādāja savus komandas biedrus veselības aprūpes iestādē. Neviens no viņiem nebūs spējīgs ko lietas labā pasākt mēnesi vai pat divus. Par laimi Ruvīns no uzbrukuma nebija tik smagi cietis, lai nespētu ietekt Lolafam ko darīt tālāk.
Ruvīns - Lolaf, es vairs nebūšu zemes arējs un laiks patreiz ir kritiskākais mūsu resurss. Tāpēc tev nāksies savervēt sev komandu, ar kuras palīdzību ierobežot cilvēces atkarību no tehnoloģiju pārspēka.
Klau vecīt, tu tak zini, ka no manis vadītājs, kā no pīles slidotājs. Vai nevari ieteikt kādu, kuram ir kaut mazākā sajēga no organizatorikas? - Lolafs domīgi noburkšķēja.
Ko padarīsi.., bet esmu tevi brīdinajis jau laikus - viņa ir galīgi traka, tāpēc arī nevēlējos viņu iesaistīt visā šajā jezgā. Še būs viņas numurs un adrese, viņu sauc Estra un pats nelabais nevēlētos viņai trāpities ceļā. - Visus spēkus saņēmis, Ruvīns nodeva instrukcijas Lolafam, kā uziet Estru.
He, he, kur tie laiki, domāju, ka viņu vairs nekad arī nesatikšu, mēs bērnībā vienā pdiņā čurājām! - Neskatoties uz nesamērojami smagajiem pārdzīvojumiem un visu savu komandas biedru pazuadēšanu, Lolafa oma būtiski uzlabojās, jo viņam tik negaidīti bija iespēja satikt sen pazuadētu bērnības draugu. Ruvīnam gan vairs nebija spēka, lai koncentrētos, ko viņam cenšas patiekt Lolafs, putnu knābju cirtieni bija sacaurumojuši viņa ķermeni kā makaronu nokāšamo sietu - viņš vienkārši bija zuadējis pārāk daudz asiņu, lai spētu vēl kaut mirkli iesaistīties sarunā, bet Lolafa prieks bija pārāk liels, lai viņš to spētu saturēt sevī! - Mēs visu darījām kopā un viens no otra neatkāpāmies ne soli, līdz mūsu vecāki nolēma pārvākties uz lielpilsētu. Kad man radās tāda iespēja, mēģināju Estru uziet, tomēr viss liecināja par to, ka arī viņi bija pārcēlušies uz jaunu dzīvesvietu, kas mums liedza jēl kādā viedā atrast vienam otru. Un kas to būtu zinājis, ka tu Ruvīn, ar kuru es jau kopā strādāju gadiem, esi labi pazīstams ar Estru.
Lolafs negribēja zaudēt ne mirkli, tāpēc viņa gaitā bija jūtama steiga, jo viņš jau šodien pat vēlējās atrast un satikt Estru, no kuras bērnībā viņam pat lāga nebija sanācis atvadīties. Viņam vēl līdz šim nebija sanācis saprast savus vēcākus, kuri pret bērnu draudzību izturējās kā pret kaut ko nesvarīgu, sacīdami, ka bērni ir bērni un savā starpā bērni ne ar ko īpašu neatšķiras. Jauna vieta viņiem nozīmēja jaunus draugus un jaunas iemaņas. Lolafs pie pirmās izdevības noķēra taksi un lika tam virzīties uz Ruvīna iedoto adresi. Viņi piestāja pie fizikas fakultātes katedras ēkas, kas Lolafam lika nedaudz apmulst, bet neskatoties uz to viņš spērās iekšā ēkā, kur sev par lielu izbrīnu uz metāla plāksnītes spēja atrast Estras vārdu, līdzās citiem fiziķiem.
Kvantu mehānikas profesore..?, kas to būtu domājis - pie sevis purpinādams, Lolafs skurinājās.
Cienītas, jūs kaut ko vēlejāties? - Lolafu no izbrīna izrāva sardzītes spalgā balss.
Es, es pie Estras! - Stomīdamies, atbildēja Lolafs.
Lasīt nemāki vai kas, trešais stāvs, pirmās durvis labajā pusē! - Sardzīte tik pat spalgā un neiecietīgā balsī norādīja Lolafam.
Lolafs apjucis trausās augšā pa kapnēm, jo bija pietiekami vēls, kas norādīja uz to, ka mācību spēks varēja būt izklīdis pa mājām. Izspūris un aizelsies viņš pieklauvēja pie Estras kabineta durvīm.
Cik var, vai tiešām studentiem mūsdienās kauna nepietiek uz druvīm skaidrā latviešu valodā ir norādīti pieņemšanas laiki! - No kabineta atskanēja skarba sievietes balss.
lasi, vētē, komentē 
