local-stats-pixel

3...0

9 0

Tiesas diena....




No rīta atvert acis, Tīnas sejas vaibstus rotāja sārtums un viegli manāms smaids. Viņš visu nakti turēja meiteni cieši sev blakus un apskautu. Garastāvoklis viņai bija pacilāts, miegs bijis tik salds, kā vēl nekad. Viņa maigi noskūpstīja Bruno plecu uz kura gulējusi un paskatījās uz sienas pulksteni, saprotot, ka nu ir laiks mosties un drīzumā doties uz tiesu. Tīnai iešāvās prātā doma, ka varētu neierasties tiesā un padzīvot šādu dzīvi vēl kādu laiku. Viņa domāja, kā rīkoties būtu pareizāk, tomēr šaubas ņēma virsroku.
- Kā es varu zināt vai maz šis viss nenotiek tieši ši iemesla dēļ, lai es atceltu tiesu. Es nezinu, iespējams tiesa nenotiks un pēc tam viņš aizbrauks nezināmā virzienā, tā pat kā to izdarīja rītā pēc kāzām. Tad es palikšu atkal viena un nezināšu ko domāt. Noteikti, ka viss notiek tikai dēļ šķiršanās ko pieprasīju. Es tomēr nedrīktu neierasties tiesā un pieļaut to, ka paliekam precēti. Ja viņš gribēs palikt, paliks arī ja nebūsim precēti.

Tīna ļoti negribīgi, bet cēlās no gulta. Devās uz vannasistabu, lai noskalotos zem silta ūdens un pēc tam ģērbtos savās jau iepriekš atliktajās drēbes, kuras domātas šādos brīžos nepieciešamajai iziešanai. Melns auduma kostīms, balta blūze un melnas augstpapēžu kurpes. Vannasistabā viņa pavadīja nepilnu pus stundu. Bruno pa to laiku jau bija pamodies un nesaprata kāpēc Tīna tik agri ir piecēlusies no miega.
- Vai tiešām arī pēc šīs nakts viņa nav pārdomājusi. Iespējams viņai neko nenozīmēja mūsu šīs nakts kopā būšana. Nav spēka prātot, tā šķiet, ka temperatūra nav mazinājusies un galvas sāpes ir nepanesamas. Visu noteikti priekšā parādīs viņas lēmums, šķirties vai palikt laulībā. Tomēr man jāpajautā viņai, ko domā, kādi plāni, ko vēlas...

Meitene tikko izgājusi no vannasistabas, apģērbusies un uzkrāsojusies, nosūtīja gaisa skūpstu uz Bruno pusi, kurš, kā izskatījas, netaisījas celties no gultas. Veltot smaidu viens otam, sāka runāt vienlaikus. Bruno pieklusa un pirmo vārdu deva Tīnai.
- Tu necelsies no gultas? Pēc pus stundas tiesa sāksies.
- Tomēr būs tā nolādētā tiesa?
- Tu arī lamājies? Jā diemžēl būs.
- Šajā brīdī nevar nelamāties, atvaino. Kāpēc? Vai tev tiešām neko nenozīmēja ........
- Nav runa par to... es uzskatu, ka nav jābūt precētiem lai būtu ...
- Kas būtu?
- Nekas. Es neko nezinu par tevi, nezinu ko gaidīt no tevis. Sieva .... tas nav tā kā tu to uztver, bez jūtam precības, kāzas kuras es pat neatceros .....
- Jūtas var rasties ar laiku.... tādēļ nevajag šķirties. Tīna, es tev stāstīju iemeslus, kādēļ tev jāpaliek precētai. Vai tiešām tu nevēlies sevi pasargāt?
- Vēlos, no visa vēlos sevi pasargāt. Arī no tevis. Tā nedrīkst, kā tu...........
- Ko es? Saki Tīna, mums vēl ir laiks pārrunāt visu kas tev neskaidrs!
- Man viss ir skaidrs, piedod, es iešu uz tiesu.
- Tad es arī iešu un nepieļaušu, ka lēmums būs tavā pusē.
- Bruno.... lūdzu. Man nekas nenotiks, ja mēs izšķirsimies. Es nevaru palikt precēta ar svešinieku. Es nezinu par ko esmu parakstījusies esot tava sieva.
- Tikai un vienīgi par to, ka man ir tiesības tevi saukt par sievu. Par to, ka tu nedrīksti precēt citu esot saistībās ar mani.
- Ar mani viss būs kārtībā! Mēs šķirsimies.

Bruno nepiekrītoši nogrozīja galvu, neatbildēdams neko, neskatīdamies vairs uz Tīnas pusi, līda no gultas laukā. Viņam drebēja viss ķermenis, meitene to redzot saprata, ka temperatūra nav mazinājusies un ir pat paaugstinājusies. Viņa devās klāt pie viņa, vēlēdamās pārbaudīt cik ļoti kasta piere un ķermenis.
Tomēr Bruno jutās ļoti vīlies un neuzskatīja to par vajadzīgu, tādēļ neatļāva Tīnai tuvoties viņam.
- Tev vajag zāles izdzert! Saproti, ka tavs ķermenis dreb no augstās temperatūras.
- Nav nepieciešamas tavas rūpes, atvaino. Es ar savu veselību tikšu galā pats, paldies. Es ieiešu vannasistabā, ja drīkst un došos pēc iespējas atrāk prom.
- Es tevi nedzenu laukā, tu man netraucē. Es uztraucos par tevi!
- Kā teicu, nav nepieciešams uztraukties! Nenokavē tiesu, domāju, ka nu jau tev jāpasteidzās.
- Nenokavēšu, atslēgu atstāj pie durvīm zem paklājiņa.

Bruno atkal neatbildēja Tīnai. Meitene izgāja no dzīvokļa, neatskatīdamas. Izejot uz ielas viņa knapi spēja valdīt asaras.
- Man ir taisnība, viņš būtu atstājis mani un nozudis man nezinot. Atstajis mani nesaprašanā. Viņa attieksme parāda visu, apstiprina manas domas. Pēc apmēram stundas mēs būsim sķirti un nekas mūs vairs nesaistīs. Paliksim tādi pat svešinieki, kādi bijām pirms trīs dienām.

Lai kā viņa tika pārdzīvojusi notikušo, ienīdusi Bruno par viņa rīcību un raudājusi par šķiršanos no Maksa, viņas sajūtas un plāni bija mainījušies, no rīta tika pieļautas domas ar jaunu dzīvi ar jauniem piedzīvojumiem un patīkamiem mirkļiem kopā ar saistošu vīrieti. Šobrīd meitene nosodīja sevi, par lētticību un naivumu, ka iedomājusies dzīvi, kā pasaku.
- Nekas tāds nenotiek, kā es biju iedomājusies. Es tiešām esmu naiva un nedomāju reāli par radušos situāciju. Biju iedomājusies, ka drīkst ļauties notiekošajam, bet maldījos! Ar ļaušanos un piekāpību tikai lieki sevi sāpināju. Es un Bruno esam sveši cilvēki, par to vien man jādomā, neko citu!

Tīna bija nonākusi pie tiesas nama. Ievilka spēcīgi gaisu plaušās un devās iekštelpās. Līdz tiesas sākumam bija atlikušas piecas minūtes, meitene pēc nepilnām divām jau atradās zālē un gaidīja atnākam tiesnesi, prokuroru un advokāti. Pirmā atnāca meitenes advokāte, pārrunādama ar Tīnu pēdējās lietas nanses devās uz savu sēdvietu. Pēc neilga mirkļa ieradās arī prokurors un tiesnesis. Tiesa bija atklāta, viss ritēja paredzēto gaitu, līdz nokavēdams ieradās Bruno. Tas bija pāsteigums Tīnai, viņa negaidīja viņa ierašanos pēc šī rīta sarunas. Viens otram veltīdami skatienus, novērsās un katrs gaidīja savu kārtu, kad drīkstēs izteikties risināmajā jautājumā. Pirmā tika izsaukta Tīna, drebošām kājām viņā piecēlās stāvus un sāka savu runu. Pieprasīja pāra šķiršanu, sakarā ar laulāšanu pret viņas gribu, ar to, ka vīrietis viņai nepazīstams un svešs, ka Bruno ir psihiski nelīdzsvarots cilvēks, kurš ar varu piespiedis viņai precēties. Apvainojumi bija pietiekoši, lai uzsāktu kriminālprocesu pret Bruno. Tomēr šajā tiesā, bija jāizskata tikai šķiršana, nevis vīrieša pretlikumīgās darbības. Meitenes advokāte visam teiktajam piebalsoja un pieprasīja tiesnesi izskatīt tiesu, nedodot Bruno vārdu izteikties. Tomēr tiesnesis deva vārdu arī vīrietim, jo lietišķo pierādījumu pret Bruno nebija. Savukārt svešinieks noliedza jebkuru apvainojumu, neatdzina, ka pret sievas gribu būtu precējis viņu. Stāstīja cik ļoti mīl Tīnu un nevēlas sķirties, cik ļoti nožēlo pēdējo strīdu, kas bijis iemesls sķiršanas pieprasījumam. Viņš runāja tik ticami, ka retais spētu nenoticēt. Vis beidzot pieprasīja tiesu atcelt vai lemt viņa labā, sakarā ar to, ka Tīnai pierādijumu nav, ka viss ir izdomājums no viņas puses. Meitene bija ļoti sadusmota par Bruno meliem. Viņa vēlējās, kaut būtu iedomājusies, ka viņs var būt uz ko tādu spējīgs. Vairs cerību Tīnai nebija vinnēt tiesas prāvu. Šajā ziņā viņai bija taisnība, tiesnesis lēma atcelt tiesu, nolikdams nākošās tiesas datumu pēc viena mēneša. Bruno juta saviļņojumu, ka viņam izdevies. Viņi paliek precēti vēl mēnesi, vēl trīsdesmit dienas viņam būs laika, lai pārliecinātu Tīnu saglabāt laulību, kā minumums uz vienu gadu. Tiesa bija beigusies, visi gaidīja līdz tiesnesis atstās telpu, lai arī pārējie varētu doties prom. Meitene raudzījās griestos un domāja, ko darīt tālāk. Pateikt paldies Bruno, ka izjaucis tiesu, vai pretēji pārmest visu ko iespējams. Ja vien viņa zinātu, ko gaidīt, ko nē no vīra puses, ja zinātu vai var būt droša un nesatraukties par viņa kārtējo nozušanu. Viņa nesaprata ko iesākt. Pajautāt, būtu vienkāršākais variants visu nosakaidrot par Bruno domām. Tomēr vai vērts jautāt, ja viņš var samelot katru vārdu, katru teikumu.
Viņš stāvēja un lūkojās uz sievu. Smaids rotāja viņa seju un vēlmē noskūpstīt Tīnu, pārspēja jebkuras citas vēlmes. Sajā mirklī viņš aptvēra, kamēr centies iekarot meitenes simpātijas, pats negribot ieskatījies viņā. Vakars ar laimes cepumiņiem, lietu un spēcīgo vēju, kāršu spēli un uzdevumiem, fantastiskā kopā pavadīta nakts devusi neatkārtojamas sajūtas un dāvājusi simpātijas pret maigo, jauko un izskatīgo Tīnu.
Viņš prātoja daudz, pa to laiku Tīna apskatīja laulību līguma un laulību apliecības kopijas, ko bija dabujusi viņas advokāte, priekš lietas izskatīšanas. Meitenei lūkojoties dokumentos, pār vaigiem bira asaras, liecniece bija Dina. Bruno nemeloja.

Tiesas zālē palikuši tikai divi cilvēki, Tīna ar Bruno. Dažādas sajūtas virmoja gaisā, patika, prieks, neapmierinātība, apjukums, sajūsma un skumjas. Katram savas, arī domas par tālāko rīcību atsķirīgas. Cerības vienam uz otru savas. Viņš vēlējās pieiet pie meitenes, apskaut, noskūpstīt un nosvinēt labo iznākumu. Savukārt viņa doties mājās un gaidī trīsdesmit dienas, līdz pēc tam uzradīsies Bruno, pārnakšņos pie viņas pirmstiesas nakti un kā zaudētājs, atkal dosies prom. Tīna bija pārliecināta, ka viņš atkal aizbrauks un atstās viņu vienu, ka šonakt gulēs viena un rītdien modīsies arī viena. Tomēr vis sāpīgāk viņai bija domāt par Dinas un Oļega rīcību.

Bruno saņēmies drosmi, tuvojās Tīnai, mirklī, kad viņa devās uz izejas pusi. Satikās gaitenī, viņš paņēma viņas roku savā un noskūpstija to. Meitene šo gājienu nesaprata.
- Ko tu? Apmierināts ar iznākumu? Tagad varēsi doties prom, kā vinnētājs.
- Esmu apmierināts, bet kāpēc doties prom kā vinnētājs? Tu tik tiešām tik ļoti vēlējies būt neprecēta?
- Iespējams ne tik ļoti, ja zinātu, ka tu atkal neatstāsi mani vienu neziņā un nesaprašanā.
- Bet es nedomāju, ka tu esi nesaprašanā. Es tev esmu visu paskaidrojis.
- Visu... nē...
- Ko tu vēlies vēl zināt?
- Tātad tomēr dosies prom, ja neatbildēji neko.
- Tu gribi lai es palieku?
- Nezinu... iespējams, bet varbūt nē...
- Es vienmēr būšu tev sasniedzams, un ja tu izdomāsi,ka gribi mani blakus, es būšu.
- Un tu pats? Ja es gribēšu, tu pats negribi?
- Es labprāt, Tīna.... bet parīt man jābut pie sevis viesnīcā, jāsatiek svarīgs paziņa,kas saistīts ar biznesu.
- Labi, tas ir parīt, bet pēc tam?
- Pēc tam būs tā, kā tu teiksi.
- Tu man nemelo atkal? Tu vari to apsolīt?
- Es nemeloju, un jā, es apsolu tev!

Tīna nolaida acu skatienu, viņa nesaprata ko pati jautā, lai Bruno ir pie viņas, tajā pat laikā vēl stāstot, ka mīl Maksu. Jūtas bija pilnīgi neizprotamas, vai bailes no notiekošā, no vecā Filipa zemapziņā nostrādājušas. Viss šķita ļoti neskaidrs un nesaprotams. Bruno ar roku maigi noglāstot Tīnas seju, paliecot viņas seju augšup, noskūpstīja viņu, ļoti maigi un ar jūtamu kaisli no viņa puses.
- Iesim pie tevis? Sataisīsi vīram karstu tēju un tomēr šķiet būs nepieciešamas arī zāles, jo ir ļoti auksti un ķermeņa drebuļi vairs nav kontrolējami.
- Iesim jā, pasteigsimies! Tev vajadzētu pēc iespējas ātrāk tikt zem siltas segas ar karstu tējas krūzi un pēc tam saldu miegu.
- Ko mana medmāsiņa liks darīt, to darīšu.
- Ļoti ceru, ka būsi paklausīgs slimnieks. Iesim? Es nespēju noskatīties uz tavu drebēšanu.
- Ejam!





Pa to laiku Vācijā.

Grezna pieczvaigžnu viesnīca, cilvēki no augstākajām aprindām, pilsēta skaista un sakopta, veikali priekš bagātiem ļaudīm, vis apkārt viss mierpilns. Tādā vietā atpūšas Dina ar Oļegu. Naudu pretlikumīgi nopelnījuši, jūtas apmierināti un laimīgi. Neviens nezin viņu atrašanās vietu, visapkārt nepazīstami cilvēki un dzīve bez jebkādām bažām.
Oļegs pa šīm pārs dienām netika pieminējis Tīnu, ne reizi, savukārt Dina tieši pretēji, bieži runāja un domāja par viņu. Lai arī jutās laimīga un apmierināta, viņai reizēm palika žēl meitenes. Savam līdzdalībniekam pieminot saprecināto Tīnu, reti atklāja īstās sajūtas. Viņi abi bija ļoti atšķirīgas personas. Dina spēja just līdzi citiem un atbalstīt, dziļi sirdī nožēla bija, tomēr tika apslēpta, un viņas pārinieks, it ne maz nemanīja to, bet Oļegam vienmēr bijušas svarīgas tikai savas intereses un jūtas. Šajā gadījumā sieviete kļuva par līdzdalībnieci, divu iemeslu dēļ, lai kāds ir Oļegs, viņa mīlēja šo vīrieti un nespēja atteikt viņam gandrīz neko, arī šādu pārestību pret viņas, nu jau bijušo draudzeni, kā arī finansiālu apsvērumu pēc, nauda bija nepieciešama operācijai. Dinas slimības attīstību varēja apturēt tikai ķirurgiska iejaukšanās.
Šodien bija pieteikta vizīte pie ārsta. Viņu divu stundu garumā izmeklēja eiropas labākie ārsti, pēc izmklējumiem sievietei vēl stunda bija jāsagaida rezultāti. Oļegs nepārtraukti atradās līdzās, gaidīdamas un cerēdams uz pozitīviem speciālistu slēdzieniem. Abi sadrūmuši un ļoti nervozi sēdēja slimnīcas palātā.
- Kā tu doma, vai man tiešām spēs palīdzēt operācija? Vai nebūsim velti sabojājuši dzīvi Tīnai?
- Noteikti palīdzēs, par to nav ne mazāko šaubu! Galvenais tagad ir lai ārsti pieņem lemumu, operāciju taisīt tuvāko dienu laikā. Lai tev beidzot nav jāpārtiek, gandrīz tikai no medikamentiem.
- Zāles man netraucē dzīvot, bet gan apziņa, ka pastāv iespēja nomirt operācijas laikā.
- Pārstāj tā runāt! Viss būs kārtībā....
- Tu gan zini kā būs....
- Es zinu, es ticu un es ceru... bet tu nepārtraukti noskaņo sevi uz visu slikto.
- Nav tiesa, es domāju reāli, neviešot veltas cerības sevī.
- Nekas nebūs bijis velts! Šīs fantastiskās dzīves dēļ vien, tev jākļūst lielākai optimistei. Mēs atrodamies eiropa, ar pilnām kabatām naudas, mums ir viss ko kārojām.
- Pagaidām viss izņemot manu veselību!
- Pārstāj lūdzu tā runāt! Es iešu uzsmēķēt ārpusē. Pa to laiku, tev jāizdomā uz kādu retorānu tu gribētu aiziet vakarā.
- Labi, padomāšu.

Oļegs izgāja no palātas, Dina vairs nespēja valdīt sakāpušās emocijas, spārdot slimnīcas gultu, metot spilvenus pa gaisu un nokrizdama uz ceļiem sāka skaļā balsī raudāt. Šķita, ka iekšā, kas sprāgst no sāpēm dvēselē, cik ļoti viņa nevēlējās atras beigas savai dzīvei. Kaklā iesprūdis smags kamols, kas traucēja elpot, sirds plosījās un šķita, ka apstāsies no domām vien. Reiz šo visu viņa bija pārdzīvojusi Kanzasas slimnīcā. Tikai šoreiz tas bija daudz grūtāk, jo viņai bija zināms, ka nokavējusi laiku, kad bija jānotiek operācijai, lai tā būtu veiksmīga. Pirms pus gada meitenei bija izredzes izoperēt ļaundabīgo audzēju galvā, tomēr viņa to neizdarīja naudas trūkuma dēļ.
- Vai es esmu pelnījusi šīs mokas? Vai tiešām man nav lemts piedzīvot pat pusmūžu savā dzīvē. Vai es nomiršu pirms būšu izbaudījusi savu sapni, dzīvot ģimenē, kurā es būtu sieva gan mamma, pēc laika arī vecmāmiņa un omīte. Tiešām dievs tur augšā ļaus man nomirt un gulties zemes klēpī.........

Palātā ienāca galvenais ārsts, Oļegs vēl nebija atgriezies. Viņš apjautājās par meitenes psihisko stāvokli, vai viņa viena gaidot atbildes un vai nevēlas kādu blakus, pirms sāks stāstīt rezultātus. Dina daudz nedomājot, pateica, ka gaidot viena,neviena klātbūtni viņa nevēloties un ar psihisko stāvokli viss esot kārtībā.
- Nemelošu, ka pārbaužu rezultāti nav iepriecinoši. Audzējs ir sasniedzis galveno smadzeņu daļu. Tas nozīmē, ka veicot operāciju, var gadīties, ka tiek traumētas smadzenes, kuru funkcionalitāte atbild par kustībām, atmiņu un spēju loģiski domāt.
- Tas nozīmē, ka es pēc operācijas varu pamosties pilnīgi neadekvāta un kā mazs bērns, kurš neprot ne staigāt, ne runāt?!
- Diemžēl jā. Tomēr ir arī labās ziņas, šīs spējas var atgūt no jauna mācoties staigāt, runāt, kustēties un sākot dzīvot no nulles, tikai ne no gada vecuma, bet jau no jūsu tagadējā.
- Kā ar loģisko domāšanu un vai pastāv iespēja audzēju izoperēt pilnībā, vai tikai daļēji?
- Loģiskā domāšana, nemācēšu pateikt konkrēti. Katram individuāli. Procentuāli, piecdesmit pret piecdesmit, vieni, ka tu spēsi domāt, otrs, ka paliks smadzeņu traucējumi uz atlikušo mūžu un būs psihiski traucējumi. Teikšu tā, ja tu atteiksies no šīs ļoti steidzamās operācijas, tad diemžēl nedzīvosi ilgāk par mēnesi. Ja tu piekrīti operēt jau rīt, tad noteikti pamodīsies un dzīvosi vēl vairākus gadus. Protams simts procentīgi nevar teikt, ka būsi tāda pat, kā šobrīd... toties dzīvosi. Izvēle tavā ziņā, bet es kā ārsts , iesaku jums aprunāties ar radiniekiem un tuvākajiem cilvēkiem, lai ir zinoši, kas priekšā gaidāms, sekojoši pēc tavas izvēles.
- Psihiski traucējumi, kā mazs bērns..... man nav radinieku, man nav tuvu cilvēku. Nevienam, pilnīgi nevienam es nebūšu vajadzīga, ja pališu, kā dārzenis pēc operacijas.
- Vai tiešām jums nav neviena radinieka vai paziņas?
- Nē, nav. Paldies jums! Es šobrīd gribētu doties prom, man ir jāpārdomā viss dzirdētais.
- Es jūs nedrīkstu laist prom šādā stāvoklī. Es atnesīšu nomierinošas zāles, pēc to izdzeršanas es ļaušu jums doties un gaidīšu jūs atpakaļ rītdien pulksten divos dienā.
- Nav nepieciešams, es biju pārliecināta, ka jūs daktera kungs man neko iepriecinošu nevarēsiet pateikt. Viss kārtībā, esmu samierinājusies ar šo slimību, jau pirms diviem gadiem, kā uzzināju.
- Es varu būt drošs par jums?
- Noteikti. Es iešu, paldies.
- Uzredzēšanos, Dina!

Meitene izgāja no palātas raudādama. Preti nāca Oļegs. Ieraugot Dinu tādā stāvoklī, skrēja pie viņas klāt ar daudziem jautājumiem, kas atgadījies, ārsts bija ienācis, ko viņš teica, man iet parunāt, kāpēc tu raudi?
Dina nevarēja atbildēt ne vārda, jau tagad viņai dzīve šķita beigusies. Nespēdama valdīt emocijas, sāka skriet pa gaiteni uz priekšu, skriet cik ātri vien spēja, līdz pēc apmēram trīs metriem paklupa uz ceļiem un skaļā balsī sauca : " Dievs, kāpēc?!?!? Dievs, uzklausi mani...!!!" Oļegs panācis tupošo meiteni, centās apklusināt Dinu, piekļaujot viņu sev cieši klāt, glāstot matus, skūpstot pieri un maigi sakot :'' Kušss...kuššss.. ''
Viņš paņēma meiteni aiz rokām, lai pieceltu viņu stāvus. Vadīdams Dinu uz ārsta kabinetu, meirināja, pieklusinādamā balsī teikdams, ka viņš ir ar viņu, ka viņa nav viena un ka viņš mīl Dinu,vairāk par visu uz pasaules. Sievietei asaras bira pār vaigiem, domas lidinājās citā pasaulē, viņa nedzirdēja nevienu Oļega vārdu un uz apkārt notiekošo nereaģēja. Vīrietis neklauvēdams pie kabineta durvīm, veda meiteni tālāk telpā. Ārstējošais ārsts ieraugot Dinu, nedomādams no skapīša atvilknes izvilka šļirci, kurā bija spēcīgs nervu nomierinošs preperāts. Abi atgūldīdami viņu uz tur pat esošā dīvāna, veica injekciju viņas rokas vēnā. Iedarbība bija pārsteidzoši ātra, viens mirklis un Dina gulēja, klusa un mierīga.
- Kur jūs meiteni satikāt šādā stāvoklī?
- Viņa iznāca no palātas, redzēju ka raudāja, tad vienā mirklī sāka skriet un krita histērijā. Varbūt izmeklējuma rezultāti nedod viņai cerības dzīvot?
- Jūs esiet viņas tuvinieks?
- Nē, draugs, mēs kopā atbraucām, kamēr gaidījām atnākam jūs es nolēmu iziet ārpusē uzsmēķēt un tad, kad devos atpakaļ pie viņas, es Dinu satiku jau šādā stāvoklī esot.
- Diemžēl, man bez meitenes atļaujas nav tiesību jums sniegt informāciju par viņas veselības stāvokli. Ja jūs būtu vīrs vai tuvs radinieks, tad es to drīktētu darīt. Pamodīsies pēc pārs minūtēm un tad noteikti jums izstāstīs. Es atstāšu jūs uz mirkli vienus, ar viņu viss būs kārtība, lai pagaidām guļ.
- Vai tiešām es neko nevaru uzzināt no jums? Es samaksāšu cik nepieciešams.
- Kategoriski nē, te neiet runa par naudu. Viens lūgums jums, ja jūs esiet viņas draugs, tad šovakar pierādiet viņai, ka tieši jums Dina var uzticēties un uzticēt savu dzīvi.
- Protams, daktera kungs!
- Ja viņai rodas jautājumi, atradīšos 276 palātā. Ja nē, pēc viņas pamošanas jūs droši drīkstēsiet vest viņu mājās, bet pirms aiziešanas iedošu jums līdzi pārs nomierinošas tabletes. Pa vienai, ne biežāk, kā ik pec trīs stundām.
- Skaidrs, paldies jums!

Oļegs sēdēja uz grīdas, neatejot nost ne soli no guļošās Dinas. Desmit minūtes viņš mocīja sevi ar domām, kādi bija rezultāti, līdz meitene pamodās un palūdza viņam padzerties. Kabinetā uz galda viņš atrada minerāl ūdens pudelīti, to arī pasniedza meitenei. Slāpes remdēdama, viņa paskatījās acīs Oļegam, pasmaidīja un cēlās augšup no dīvāna. Viņš nesaprata Dinas attieksmi.
- Kādēļ viņa tagad smaida, ja pirms piecpadsmit minūtēm raudāja histērijā. Kādi tad tomēr ir rezultāti. Vai viņa man pati pastāstīs vai man jautāt. Varbūt zāļu iedarbība tik nomierinoša, ka tagad viņa jutīsies mierīga vēl vairakas stundas vai tikai pārs minūtes. Vajadzēja tomēr pajautāt ārstam konkrētāk visu par šo situāciju un zāļu iedarbību pēc pamošanās.

Viņš nezināja kas jādara, jāsmaida vai jāuztraucas. Nezināja, ko no Dinas gaidīt pec stundas vai divām.

- Oļeg, par ko tu domā? Varbūt brauksim mājās?
- Jā, protams brauksim. Pastāsti kā tu jūties?
- Kāpēc tāds jautājums? Vai man būtu slikti jājūtas?
- Nē, es nezinu. Tu iepriekš raudāji un biji kritusi histērijā. Gribētu zināt kāpēc tā bija?
- Vienkārši - es esmu vesela. Histerija bija no laimes, prieks un satraukuma. Asaras no pārdzīvojuma, ko biju izjutusi šo visu laiku, domādama ka man jāmirst!
- Kā vesela? Pilnīgi vesela ne no kā? Nesaprotu.
- Vesela jā, ko tur nesaprast. Brīnums, ārsts arī bija ļoti pārsteigts tā pat kā tu. Es varu sākt dzīvot, dzīvot un nebaidīties! Saproti, kāda laime?
- Tā notiek? Vai tā nav kļūda? Šie gadi tavs stāvoklis pasliktinājās, bet tagad vienā dienā vesela?
- Tu nepriecājies, tu biji piņēmis domu, ka visu savu dzīves laiku būšu slima?
- Nē, Dina, protams, ka es priecājos un tu nespēj iedomāties cik ļoti, bet tas ir tik neticams brīnums!
- Varbūt abpusējā mīlestība darīja brīnumus!
- Mīlestība..... nē..es nespēju noticēt. Laime! Tas ir noteikti jānosvin! Tagad uz restorānu, kādi vien vēlies!

Dina meloja Oļegam. Viņa neticēja, ka uzzinot taisnību viņš sniegs atbalstu un pieņems meiteni pēc operācijas. Bailes par attieksmi pret sevi, viņai lika melot. Pats grūtākais būs tikai priekšā. Turpināt melot un izlikties, ka vairs nekas nesāp, ka sajūtas ir lieliskas, ka visu pati spēj darīt bez apgrūtinājuma. Dina būs npieciešms spēks, lai spētu samierināties ar atlikušo laiku dzīvošanai un nenododot sevi melos līdz pat liktenīgajai dienai.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000