Es spokos esmu jauniņā, un šis ir mans pirmais raksts, nav ņemts no nekādiem avotiem, tas ir mans stāsts, stāsts no manas vienkāršās un pavisam parastās dzīves.
Es jums gribu pastāstīt savu nejauko pieredzi ar autobusa šoferI, protams, man tādi šoferi pēdejā laikā gadās bieži, reāli jau sāk liktis, ka viņi mani īpaši mīl, bet šis jau bija par tālu...
Priecīga piecēlos sešos no rīta, lai paspētu uz auobusu, kas ir 8.30.
Protams, man bija jaizmanto rati, jo līdzi bija jāņem bērns, bet es parasti mājās palieku viena. Stūmu ratus 3km pa sniega kupenām, jo pagasts uzskata, ka mūsu ceļš nav jātīra, bet uz veikalu tikt vajag jo bērns vēl uz poda neiet (viņš vēl pat staigāt nemāk) un celefāna maisu drēbju vietā izmantot nevar. Tiku līdz pieturai, biju pamatīgi nogurusi un sasvīdusi. Redzu autobusu uz domāju ''WŪHŪ BEIDZOT TIKŠU APSĒSTIES'' bet man par nelaimi atkal bija jāloka rati.. Šoferim vaicāju '' Vai jūs lūdzu nevarēru salocīt ratiņus´´ man pašai, protams, rokās bija 4mēnešus vecs bērns, bet ko šoferis? ''tā nav mana problēma, es tos ratus neaiztikšu'' un iekāpa atpakaļ autobusā.
pizģets, es domāju, nekas cits neatlika kā 3km pa kupenām stumties atpakaļ mājās..
Jūs pat nevarat iedomāties cik es pretīgi jutos tajā brīdī.
Un tagad es gaidu jūsu komentārus par šo situāciju, vai tā tam bija jābūt?
Vai tiešām ir tik grūti palīdzēt?
Vai varbūt man jāsāk maksāt viņiem par to?
es tiešām nezinu..
nē, nu ok, var jau patāvēt kājās. 
Viens no 1001 sūdzību rakstiem par sliktu izturēšanos pret māmiņu ar bērnu. Kas ar Jums ir, cilveki ar bērniem ir jāciena un tiem jāpalīdz?