Hey.
Oh shitt. Kāds no Jums ir domājis ka dzīve varēja būt savādāka, ja es darītu tā un tā?
Viss noteikti ka bija lieliski līdz kādam lūzuma punktam ne?
Tad jau pastāstīšu par savējo.
Uzaugu normālā ģimenē. Mācījos.. Baudīju dzīvi. Biju bezrūpīga. Un tad kādā kārtējā pasēdēšanā ar draugiem bija kāds puisis... Man viņš iepatikās uzreiz. Bija tas "klikt" un viss. Sākām kopā doties garās ( tiešām garās) pastaigās. Un protams neilgi pēc tam jau bijām pāris. Sapņu idille 17 gadīgai meitenei vaine?? Kas varēja būt labāks. Pagāja kādi 3 mēneši un... Te viss sāk iet lejup...
Uzradās grūtniecība... Sapņu idille beidzās, sākās realitāte. Kas gan notika?
Nekas traks. Puisis apzinājās ka tas ir nopietni,nopriecājās ka būs tētis. Jauki..
Mamma teica ka jāprecas. Diemžēl savādāk jau arī es īsti nevarēju.
Nu tad aiziet.
Kāzām gatavojāmies diezgan lielā steigā. Bet pašas kazas bija viennozīmīgi perfektas. Skaista balta kleita, lielāka par mani pašu, plīvurs bezgala skaists. Viss bija vienkārši nevainojami. Nu apprecējos.
Pienāca laiks doties uz slimnīcu. Pēc dažām mokpilnām stundām mazais bija klāt. Mana mazā laimītes bija rokā.
Tajā laikā es domāju ka, kas gan var būt labāk. Mīlošs vīrs pie sāniem, bērniņš kā anģelis. Laimīga ģimene. Bet ja vien... ja vien es būtu zinājusi cik grūti ir dzīvot laulībā. Kur apkārt redzi kā draugi bauda dzīvi. Es biju iestrēgusi mājās ar zīdaini. Ar to var sadzīvot. Nekas traks. Man patīk būt mammai starp citu.
Bet vīru blakus nemanīju. Līdzko mazais ieradās šajā pasaulē vīrs kaut kā nemanāmi pazuda. Vairs nebija tā maiguma un līdzjūtības. Viss bija pa vējam. Un tikai tagad kad ir pagājuši jau gandrīz 3 gadi es saprotu cik milzīgu kļūdu pieļāvu.. Skola nepabeigta. Strādājusi es īsti neesmu. Labāko draudzeni pazaudēju. Un viss rozā briļļu dēļ. Kam man tas viss... Apprecējos un domāju ka būšu laimīga līdz mūža galam. Ak muļķīte.
Katra diena velkas kā mūžība. Mājās miera
nav. Visu laiku skandāli.
Un arī pat tās jūtas reizēm šķietami pagaist.
Kādēļ tā? Kāpēc tā notiek? Kā to var labot varbūt? Citi varbūt domā ka tas nav nekas traks. Bet tā ir mana dzīve. Un ja es nezinu vai šis cilvēks man ir īstais kā gan lai es vispār izprotu ko darīt. Esmu tik apjukusi.... Ļoti ceru ka jūsu dzīvēs viss iet perfekti. 😉
