...paies laiks un arī Tu sajutīsi, cik tavas dusmas toreiz bija gaišas11

...paies laiks un arī Tu sajutīsi, cik tavas dusmas toreiz bija gaišas un savilktā piere smaidoša. Tu atcerēsies, tās toreiz tik smagās dienas, kad bija cītīgi jāstrādā un jādara tas, ko Tēvs vai māte liek. Un Tev tik ļoti gribējās darīt ko citu, darīt savādāk, darīt tā, kā to vēlies Tu....

Parasta sestdienas diena oktobrī. Ārā, no rīta, stipri lija lietus. Kā rāda logs tagad, veroties tajā, lietus mitējies. Laukā apmācies, viss pelēks un slapjš... vien mans Tēvs, rakstainā džemperī ar uz galvas uzspīlētu , laikam manu cepuri, kura viņam knapi tiek līdz ausīm, izmisīgi cīnās ar nepārtraukti krītošajām kļavas un ozolu lapām pagalmā. Pārsteidzoši, cik patīkami to ir vērot, līdz brīdim, kad mamma sauc manu vārdu no virtuves un liek ģērbties un iet Tēvam palīgā. Tā viņš esot licis teikt, ja pārstās līt lietus, lai bērni ģērbjas un nāk ārā vest lapas.....Māsām atļāva palikt iekšā šoreiz, lai palīdz mammai vārīt vakariņas... kāda neraža :P ....

Ārā auksts.... Brrrrr.... Ak nē, es negribu.... no iepriekšējā gada vēl atceros grābekļa atstātās tulznas uz plaukstām, slapjos cimdus un puņķi, līdz zemei, kuru parasti notraucu ar cimda sausāko malu no degungala :D . Atceros slapjo cimdu pieskārienus ādai, cilājot jau pussatrūdējušās, pēc rudens smaržojošās lapas... Vēe....nu fiiiii.... nu labi, labi, slapju lapu kaudze tomēr ir labāka par pussapuvušu ābolu lasīšanu bez cimdiem vai pārlasot kartupeļus, mūžīgajā pagraba puskrēslā un īpatnējā tikai pagrabam raksturīgajā mitrumā,pēkšņi sajust kaut ko izšķīstam rokā....... :D

Apģērbos cik silti vien var, nopakojos riktīgi, lai nesapūš. Jo kā tagad atceros vecmammas vārdus, apģērbies silti, lai vējšs smadzenes neaizpūš pa lauku :D :D . Izejot laukā, pirmais ko ieraudzīju, bija Tēva skatiens. Viņš vienmēr skatījās tā , it kā vinš jau trīs dienas grābtu lapas, divas dienas būtu mani gaidījis palīgos, bet es redz esmu izdomājis un iznāku tikai tagad "frajers".... Kaspar, paņem šķūņī dzelzs grābekli un sāc no tā stūra... Kā tad , dzelzs grābekli.... Dzelzs grābeklis, tas ir grābeklis, kurš ķeras visur , kur vien var ieķerties un ar viņu, vismaz to , kurš bija manās rokās, varēja nevien lapas grābt, bet pie reizes uzart visu pagalmu , apmetot uz riņķi nu jau knapi zaļojošo velēnu..... Kā tagad atceros to smago grābekli...koka kāts un galā čuguna zarots smaids :) ....tiem, kuri nezin, tad agrāk bija grābekļi, kuri svēra x10 vairāk, nekā mūsdienu jaukie plastmasas brāļi... tas pats attiecas uz sniega lāpstām un "tačkām" ....vispār visi darbarīki agrāk bija daudz smagāki nekā šodien......... Un neko nevar darīt...tik grāb un grāb...un tā spēka arvien mazāk un mazāk...un kā nu ne, ja ik pa laikam centies apgriezt visu pagalmu riņķī, kad grābeklis ir aizķēries aiz upeņkrūpa saknēm... atspēries velc un nekā :D :D :D .....

Atceros, ka grābjot ozola lapas bija jāgrābj arī zīles un tad vienmēr man galvā skraidelēja domas par to, ka zīles taču ēd mežacūkas, kādēļ man tās jāgrābj, lai nāk cūkas un apēd tās zem ozola.... un vēl doma par to, ka no ozolzīlēm taisa arī kafiju. Es katru rudeni kādu zīli mēģināju pārkost, tikt tajā iekšā un sagaršot, ko gan tie cilvēki iedomājas...un kā gan diez garšo ozolzīļu kafija..... nu , ja kādam interesē kā garšo ozolzīle.... nekā, tāda saldena, līdzīga kastanim :P ....un pīlādži man arī negaršo......

Palika karsts, kā jau tas vienmēr notiek, kad cītīgi strādā... jau kurtka novilkta un cepure arī...mugura slapja, bet lapas grābjas kaudzītēs. Tad tiek atripināta "tačka" un lapas tiek ieceltas bezmakas transportā uz tuvāko grāvi, kur tās varēs mierīgi satrūdēt zem sniega baltās segas.... lieki pieminēt, ka dažreiz, jau tīri aiz noguruma, ķerra nonāca tur pat kur lapas.... grāvji pie mūsu mājām bija 2 metrus dziļi, bet diezgan plati, tā ka nācās vien līst pakaļ un pukstot vilkt ārā smago ķerru... lieki pieminēt, ka dažreiz arī es ar visu ķerru nonācu grāvja dibenā :D :D :D ...a ko Jūs domājat, slapjš krasts, slidens, dubļi, gumijnieki kājās...nav nemaz tik viegli izvilkt smago sarkano ķerru......

Tēvs visu darīja ātrāk un ļoti kārtīgi un necieta, ka ir palikusi kaut viena nesagrābta dzeltena lapiņa uz nu jau atkal skatam pieejamā zaļā zāliena pagalmā... pat pēc darba beigām viņš mēdza sēdēt un priecāties par padarīto darbu...un , ja krita kāda lapa no koka, tad viņš to tūlīt pat pacēla un paslēpa skatam..... Kā sacīt jāsaka - pedants :D

Teritorija bija liela un koku daudz, arī ābeļdārzs...vārdsakot, grābšanas sezona bija gana gara un nogurdinoša. Taču tagad, kad Tēva vairs nav un māsas dzīvo ar savām ģimenēm, ar patiesu smaidu uz lūpām un sirdī nākas atzīt, ka tās lietainās, aukstās, dažreiz patīkami saulainās un siltās dienas rudenī, kad kopā ar visu ģimeni grābām lapas, bija vienas no jaukākajām manā dzīvē... Un ne jau par lapām ir stāsts, bet par ģimenes kopā būšanu, ne tikai atpūtā , bet arī darbā. Darbā, kopjot savu dārzu, savu māju, savu mīlestību vienam pret otru... Un tas nekas, ka Tēvs nākošajos rudeņos bija iegādājies jaunāku un vieglāku grābekli :P es tam arī tiku klāt, kad Tēva nebija..... un tad tik sākās grābšana....un par aršanu ar dzelzs grābekli jau drīz varēju aizmirst arī es, tas palika vēsturē, jo man drīz arī bija savs, pilnīgi jauns plastmasas grābeklis...

Man pašam bērnu vēl nav, taču kā bērns es droši varu apgalvot, ka viena no visvarīgākajām lietām , ko ģimene var iemācīt ir mīlestība uz darbu, darba tikums, spēju priecāties par labi paveiktu darbu, gandarījums par kopā ar ģimeni sasniegto un to, cik svarīgi ir kopt vidi ap sevi un kā tā ietekmē Tevi un ģimeni kopumā...

Es varu teikt tikai PALDIES, ka man ir bijuši Tēvs un Māte, kuri nedarīja visu manā vietā, kuri kārtīgi mani nodarbināja lauku darbos, kuri nelutināja mani ar mantām un neatpirkās svētkos ar dāvanām, lai tikai nebūtu jāsniedz man pats svarīgākais, ko bērns no vecākiem gaida - UZMANĪBU un MĪLESTĪBU!!!

...paies laiks un arī Tu sajutīsi, cik tavas dusmas toreiz bija gaišas un savilktā piere smaidoša.....

PALDIES!!!

Ar cieņu un mīlestību

Kaspars Pudniks

p.s.

Un es Jūs lūdzu, padalieties komentāros ar savām atmiņām, vai redzējumu par darba tikumu un tā nepieciešamību ģimenes dzīves veidošanā....

Par stiprām ģimenēm!!!