manas pārdomas par lielām bet nesvarīgām lietām9

Vai tiešām gods ir tik svarīgs ,ka jācieš lai citi cienītu tevi? Man šķiet , ka pietiks censties iegūt cieņu. Es vienkārši padodos jo man ir apnicis ciest no citu vārdiem un sitieniem. Es aizeju prom, ja gribat varat uzskatīt ka es bēgu. Es gribēju cīnīties pretī, bet mana sirds mani apturēja. Tagad kad mans dusmības kauss ir pilns, es vairs nevaru apturēt ne savus vārdus, ne domas, un arī ne spēku. Es iešu prom, jo negribu kādu sāpināt. Tikai mana sirds ir mirusi. Tāpēc es bēgu, lai nesāpinātu ne tevi, ne kādu citu. Man ir jāaiziet prom.
Es nezinu uz kurieni, bet galvenais ir pazust vienkārši prom no šī visa no stresa, mīlestības, atbildības, ģimenes un draudzības.
Pēdējā reizē kad es saņēmu zvanu no ievas. Es ar viņu parunāju bet nespēju pateikt ka mīlu viņu, es esmu pārāk gļēvs lai atzītos viņai. Kaut gan es par viņu nespēju nedomāt, es par viņu, mums domāju dienu un nakti, gan mācoties ,gan guļot. Bet es esmu pārāk gļēvs lai pateiktu ka es viņu mīlu, vai arī ienīstu kādu klasesbiedru. Es esmu vienkārši idiots jā idiots. Jo es nespēju nevienam izteikt savas jūtas vai arī iedot kādam pa degunu. Pārāk gļēvs lai pateiktu savas jūtas konkrētam cilvēkam, bet pietiekami drosmīgs lai to pateiktu visai pasaulei: tā es par sevi domāju.
Jā varbūt man sava dzīve būtu vienkārši jāatstāj, šeit un tulīt. Iespējams ka tas būtu risinājums, bet ko padomātu citi? Īstenībā man vairs citu domas neinterisē. Man vienreiz pietiek uzklausīt strīdus un citu viedokļus. Es būšu vientuļais vilks.
Īstenībā ja man nebūtu ģimene es jau sen būtu pametis šo zemi, devies tur kur jānonāk daudziem bet ne tagad. Man sāk šķist ka es dzīvoju tikai lai kādam nesāpētu, manai ģimenei. Jā uzvisu pasauli paskatoties mana nāve butu kā spļāviens jūrā.
Šo tekstu es nobeigšu ar vienu citātu.
" VIENA NĀVE- TRADĒĢIJA, MILIJONS NĀVES- STATISTIKA." to reiz teicis kāds diktators.