Ziņkārība par karameļu tapšanu pārtop biznesā (+VIDEO)1

Ideja par karameļu ražošanu radās Ingai. «Mūsu stāsts sākās ar ziņkārību. Kā top karameles? Man šķita, ka būtu interesanti izpētīt šo gardo un krāsām bagāto noslēpumu. Meklējot atbildes, secināju, ka tam būs nepieciešams daudz laika, tomēr es neatkāpos, jo nedz Latvijā, nedz Lietuvā, nedz arī Igaunijā tikai ar rokām radītas karameles nav pieejamas,» viņa stāsta. Vispirms meklējusi informāciju internetā, bet pēc tam devusies uz Poliju, lai karameļu tapšanas procesu vērotu klātienē. «Gribēju uzzināt recepti, bet viņi to nedeva, vien piedāvāja iegādāties franšīzi par 10 000 eiro. Tādas naudas man nebija, un sapratu, ka būs jācīnās pašai,» tā I.Zagdaja, piebilstot, ka līdzīgas summas figurēja arī citviet, piemēram, Ukrainā, Maskavā. Paralēli mājražošanai Ingai ir vēl viens privātbizness – saldumu vairumtirdzniecība –, kas daļēji arī uzvedinājis uz domas par karamelēm, jo veikali tās pieprasot, bet tirgū adekvāta piedāvājuma neesot.

Palīdzību meklēt Inga nolēma LLU, kur karameļu izpēti par savu bakalaura darba tēmu izvēlējās Pārtikas tehnoloģijas studente Santa. Kad paši pamati bija «izkosti», jūlijā sākās eksperimenti virtuvē. Pie pircējiem konfektes pirmo reizi nonāca Piena, maizes un medus svētkos Jelgavā, bet nu viņas pabijušas arī vairākos tirdziņos Rīgā. Sievietes neslēpj, ka joprojām mācās apstrādāt karameļu masu, iestrādāt tajā zīmējumus, burtus. Šobrīd meitenes piedāvā dažādu garšu karameles – persiku, zemeņu, riekstu, šokolādes, citronu, kolas, piparmētru, upeņu. Ražošanai nepieciešamais aprīkojums sagādāts pašu spēkiem, un I.Zagdaja lēš, ka kopumā, ieskaitot arī izjevielas un iepakojumu, ieguldīts nepilns tūkstotis latu. Kredītus viņas nav ņēmušas.

Inga un Santa reģistrējušās kā mājražotājas, un, tā kā Ingai ir suns un kaķis, tika meklētas telpas speciāli ražošanai. Lai būtu drošas, ka viss atbilst prasībām, viņas konsultējušās ar Pārtikas un veterināro dienestu un saņēmušas visas nepieciešamās atļaujas. «Piemēram, ūdenim, kurā tiek mazgāti trauki, bija jāveic analīzes, svarus un termometrus vajadzēja sertificēt, ražošanas procesā izmantojam silikona paklājiņus, un tiem jābūt sertifikātam, ka atļauta saskare ar pārtiku,» ieskicē I.Zagdaja. Viņa norāda, ka problēma ir dabīgo aromātu iegāde – tie maksā ap 25 latiem kilogramā, bet ne visi aromāti tiek tirgoti nelielos daudzumos. «Aromāti bieži tiek pārdoti 25 kilogramu iepakojumos. Pirmkārt, mums tādi apjomi nav vajadzīgi, otrkārt, šāds iepakojums maksā ap 400 latu, kas ir liela nauda,» vērtē mājražotāja. Tāpat liels darbs ieguldīts etiķešu, produktu dizaina izstrādē.

«Karameļu darbnīcā» izgatavo karmeles gan papīrīšos, gan uz kociņa. Konfektes tiek iepakotas pa 100, 150 un 300 gramiem. Simts gramu paciņas cena tirgū ir viens lats, konfekte uz kociņa (80 grami) maksā 60 santīmus. Inga norāda, ka vienu no lielākajām izmaksu pozīcijām veido iepakojums. Bet vienā «partijā» tiek saražoti apmēram 3,5 kilogrami karameļu. «Te ir ļoti daudz roku darba, bet Latvijā tas netiek novērtēts. Turklāt karameļu izgatavošana ir arī fiziski smaga nodarbe – ne velti citur pasaulē to dara vīrieši,» stāsta I.Zagdaja. Viņa ir saņēmusi piedāvājumu no «Kalnciema kvartāla» Rīgā izveidot tur atvērtā tipa darbnīcu, kur interesenti var vērot, kā top karameles. Šī ideja Ingai patīk, un viņa cer, ka to izdosies realizēt vēl šogad.

Jau tagad «Karameļu darbnīca» saņem individuālus pasūtījumus un nākotnē plāno attīstīt prezenta karameļu ražošanu, iestrādājot konfektēs uzņēmumu logo.