local-stats-pixel

Viss, ko es neatceros1

24 0

Grūti iedomāties vēl rudenīgākās krāsās noformētu grāmatu, kāda ir Jāņa Rozes apgādā (jau pavasarī) izdotā Jūnasa Hasena Khemiri „Viss, ko es neatceros”. Vāka dizains pierāva manas acis grāmatai kā magnēts. Arī epizodiskās ainas, kādā grāmata sarakstīta, bija iemesls, kāpēc to vēlējos izlasīt. Derdzīgi vēlējos to sākt lasīt jau grāmatas saņemšanas brīdī, taču „nespēju ne atjēgties – vasara jau garām” (tā Hamsuns). Un var jau būt, ka tā bija kaut kāda zīme, jo grāmata ne tikai dizainiski ir rudenīga... Arī tās lapaspuses caurvij rudenīgs drēgnums, kuru izbaudīju lietainajās dienās iedams caur slapjo pilsētu ar grāmatu rokās.

Protams, man ir jāatvainojas, ka tikai tagad par to rakstu, bet šis, šķiet, ir vispiemērotākais laiks tieši šai grāmatai, līdzīgi kā tas ir ar „Pasaku stāstnieku”, kuru pa īstam (līdz kaulam) var izbaudīt tikai ziemā. Šis stāsts nedaudz saldē. Tas pamazām saliekas kopā kā milzīga puzle (esmu pužļu fans; vairāk gan uz pirkšanu, jo to salikšanai man ne vienmēr atliek laiks). Gabaliņu pa gabaliņam, stāsts pēc stāsta. Nedaudz salst pirksti. Nav viegli arī prātot. Daudz jādomā. Jāatceras, kas ir kas. Gana sarežģīti, ja neiedziļinās. Un tikai bagātīgās valodas dēļ šo visu ir iespējams pārvarēt un izbaudīt pilnībā.

---

Šo stāstu veido stāstītāji. Katrs, protams, notikušo atceras (ja atceras) pa savam. Un labi, ka ir kāds, kurš to visu pieraksta. Un to jau Vonnegūts reiz tika teicis... Par rakstniekiem, bez kuriem nevar. Precīzu citādu gan vairs neatceros, bet tas arī nav tik svarīgi. „Liec nost savu CV. Man ir pie pakaļas, kurā izdevniecībā tu esi publicējies. Man ir vienalga, ko tu esi sarakstījis agrāk,” saka viens no stāstītājiem. (Starp citu, grāmatā tiek pieminēta arī Latvija.)

Kā virpulī tiku ierauts šajā košajā un sarežģītajā grāmatā. Visa stāstījuma iemesls ir Semuels – jauns vīrietis, kurš miris autoavārijā. Tomēr ne visiem ir pieņemams tas, ka tā bijusi parasta autoavārija. Patiesību cenšas pastāstīt vairākas iesaistītās personas. Ne vienmēr ir skaidrs, ko kurš stāsta... Rindkopas sapinas kā telefona austiņas...

„– Tev veicies, ka tev ir tik satriecoša atmiņa.

– Kādā ziņā?

– Tā tev viņš vēl joprojām ir. Viņš nav miris. Viņš turpina dzīvot. Pateicoties tev.”

Grāmata nedaudz atgādināja filmu "Memento". Jāatzīst, beigās pat īsti nesapratu, vai visu esmu sapratis pareizi, ja vien te iederas vārds "pareizi". Bet, ar visu to, ka es maldījos sižetā, grāmatā vairākas epizodes ir aprakstītas ļoti lieliski. Meistarīgi. Vienvārdsakot, ļoti interesanta pieeja stāstam, kurā ir gan draudzības, gan imigrantu problēmas, gan labi izstāstīta mīlestība un tās definīcijas.

„Mīlestība ir attiecības, kuras nemitīgi nodrošina augošus ienākumus... Mīlestībā nav nekādu garantiju... Mīlestība ir, kad kāds cits ir galvenais varonis tavā filmā, tu pats kļūsti par otrā plāna figūru, un visi pārējie kļūst par statistiem... Mīlestība nav par to, ka cilvēks ir „priecīgs un jūtas laimīgs”. Mīlestība nozīmē ciest un just sāpes, un justies slikti, un vienlaikus būt gatavam ziedot visu otra cilvēka labā – visu... Mīlestība ir tad, kad tas, kas ir foršs, kļūst vēl foršāks, jo cilvēks, ar kuru esi kopā, ir tik foršs...”

---

Ziniet, man vienmēr ir bijis dīvaini atklāt, kāds pēc skata ir pats autors, ja vien viņa fotogrāfija jau nerotā grāmatas 4. vāku. Dažreiz liela priekšrocība ir nezināt, kas sarakstījis grāmatu un tāpēc bieži nemaz neapskatu, kas aiz tā vārda slēpjas (dažkārt, protams, sagribas redzēt vaigā autoru). Bet ir reizes (kā šī), kad pat negribot man sanāk ieraudzīt autora fotogrāfiju un ne vienmēr esmu priecīgs par šo iespēju, īpaši tad, ja grāmatu vēl tikai lasu, jo tad galvenais tēls asociējas ar autoru pat tad, ja tā nav. Labi, saprotu, ka nemācēšu to pastāstīt kā pienākas, tāpēc šoreiz viss. Lasiet!

„Tas, ko mēs atceramies vislabāk, ir tas, kas mūsos ir raisījis visspēcīgākās jūtas.”

24 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 1

0/2000

👍

0 0 atbildēt