Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
6
56

Sveiki, mani sauc Samanta. Nezinu vēl kā sākt šo rakstu, bet noteikti raksts būs tēmēts uz sievietēm, kuras ir mīlestības rokudzelžos.



Vēlos izstāstīt savu pieredzi, savas bēdas un pārdzīvojumus, kas iespējams liks aizdomāties, citām sievietēm, kuras nonākušas šādā situācijā kā es, bet beigas protams katrai būs savādākas.



Viss mans stāsts sākās ilgus gadus atpakaļ, biju jauna, strādāju mazā kafeinīciņā par viesmīli, biju jautra gandrīz bez sliktā noskaņojuma. Apkārt daudz draugu, kuri bija kā traki uz dzīvi, vienu vārdu sakot viss bija tik superīgi, ka nezināju un pat nevarēju iedomāties, ka mana dzīve izvērtīsies šāda, kāda viņa ir tagad.



Izmaiņas notika vienā brīdī, tā ka mīlēju braukt pie mammas uz laukiem, autobusi bija mana daļa no dzīves. Bija superīgs vakars un tagad domājot, nekas neliecināja par nelaimi, kā es uzskatu to tagad. Autobusā satiku savu topošo vīrieti un savas meitas tēvu. Izskatījās viņš simpātisks un varēja just, ka mūsu starpā ir jau izveidojusies maza dzirkstelīte. Kaut gan tajā brīdī es nebiju vēl gatava nopietnām attiecībām un ģimenes dzīve man pavisam vēl nebija pirmajā vietā. Bet tomērt zvaigznēs bija rakstīts, ka mums būs jādzīvo kopā. Tā nu sākām savu kopdzīvi, noīrējam mazu dzīvoklīti, ne pašu labāko, bet ko gan vairāk jaunajam pārim vajag. Sākam dzīvot kopā, bet laikam jau īsti vēl nebiju apradusi ar domu, ka viņš būs mans īstais un vienīgais, tāpēc bieži vien man uznāca doma kaut kur vēl aizbraukt. Kaut tik vēl reizi izbaudīt brīvību, kas vienmēr beidzās ar to, ka viņš mani atrada un atkal veda pie sevis. Vēl nesen teicu un domāju, ka viņs ir man dzīves glābējs un ja nebūtu viņš, kur gan es būtu tagad. Kāpēc es tā domāju? Jo esmu naiva sieviete un laikam jau par daudz noticu cilvēkiem.



Takā manās domās viņš bija mans glābējs un vienīgais cilvēks ar kuru man ir izveidojusies mīlestība, sāku neapzināti pakļauties viņam. Dzīvoju savā aukstajā dzīvoklītī un gaidīju kā mazs kucēns viņu mājas no darba vai darba pasākumiem. Bieži vien šī gaidīšana beidzās ar liekām cerībām, līdz manā dzīvē pienāca moments, kad man apnika. Sāku vairs negaidīt, sāku apdomāt vai vispār esmu izdarījusi pareizo izvēli. Bet tad atkal viss vienā mirklī atkal sāka uzlaboties, viņam nepatika mans darbs, tāpēc piedāvāja man mācīties Rīgā augstskolā, kam es piekritu neapdomājoties, jo mācības bija dārgas un par to man bija tikai un vienīgi sapņi. Bet mani gaidīja vēl mazs pārsteigums, uzsākot mācības sajutos, nu pavisam ne labi. Bieži sākās nogurums un nelāgā dūša bija jau no manis tik neatlaidīga, kā ods jāņos pie ugunskura. Jā tieši tā, es biju stāvoklī. Mani iekšā sākās stress, kā man pabeigt augstskolu un paralēli tam vēl gaidīt bērniņu, bet viss izrādījās tomērt labāk. Visam tiku pāri, kā pašpārliecināta sieviete. Augstskolu pabeidzu un meitiņa, nu jau ar bija nākusi pasaulē. Tā bija neaprakstāma laime, garas pastaigas, vasara, jutos tik laimīga, ka man likās, ka nekas šo vairs nespēs izbojāt. Tā bija tik uz pāris gadiem, vai pat mazāk. Man ar savu sapņu vīrieti sākās domstarpības, viņam pilnīgi nekas neinteresēja. Meitiņai visu gādāju es, protams ar viņa atbalstu, financiālu ne morālu.



Sākās strīdi, kuri man likās mūžīgi. Katru rītu pamostoties, zināju, ja nebūsim sastrīdējušies, diena nebūs sākusies. Un vakari, kā gan atkal ne ja vienatnē, jo viņam taču bija darbs. No kura viņš vēlu vakarā ieradās mājās, neapmierināts par tīrību, ēdienu un vispār par dzīvi. Ja nu jums rodās domas, ka viņš mani krāpa ierodoties vēlu, nē tā nebija, esmu par to pārliecināta un zināju vienmēr, kur viņš atrodas.



Vienu jauku dienu, man radās izdevība apciemot senu draudzeni, par ko ilgi nedomājot piekritu, jo tā bija izdevība, kaut mazliet atpūsties no viņa neciešamās uzvedības. Domājat ka prieki bija ilgi? Nē !! Pēc dienas viņš jau bija klāt un atkal jau veda mani uz mājām. Lieki neko piebilst jau nevarēju, jo kā nekā esam ģimene un ģimenei jādzīvo saticīgi kopā. Tā vismaz viņš man skaidroja. Paskaidrojumi aizgāja tik tālu, ka attapos jau ar saplēstām drēbēm un zilumiem izplūdusi asarās. Viņš domāja, ka krāpju viņu. Nezinu vēl šodien, kāpēc es viņam to piedevu, jo mans bērniņš to visu redzēja, kāpēc es neapgriezos un vienkārši neaizgāju, ak jā mīlestība. Tā nu salikām visu pa plauktiņiem, salikām mieru, piedevu viņam un centos būt viņa paraugsieva, kas izpildīs visu ko viņš vēlēsies. Es par to sevi tagad nosodu, bet mātes sapratīs, ko tik neizdarīsi, lai bērnam būtu ģimene. Viss bija labi, līdz ko pateicu, ka vēlos ar mazliet brīvības un apkārt sev cilvēkus, vienkārši kontaktēties ar draugiem. Tā nu sāku braukāt pie savas bērnības draudzenes, paliku bieži pie viņas uz vairākām dienām, kas visu laiku beidzās ar strīdiem un beigu beigās atkal ar zilumiem un zilu aci. Man bija kauns, es nevarēju parādīties cilvēkos, biju morāli sagrauta un pilnīgi pakļāvīga viņam. Bet kā jūs domājat, kas notika tālāk, tieši tā es atkal viņam piedevu bērna dēļ, pēc manām domām. Šoreiz mums pārrunas pagāja, jau ar izrunāšanos par visu, sākot no cik ļoti mani viņš mīl, cik ļoti viņš palīdz manai ģimenei darbos un jau atkal financiāli. Es nolēmu pietiek, ir jāiet strādāt. Tā kā augstskolu biju pabeigusi, atkal jau pateicoties viņam, labi apmaksātu darbu atrast nebija grūti. Meitiņa jau bija paaugusies, kura jau gāja bērnudārzā, un laika priekš sevis jau ar bija daudz vairāk, jo standarts jau palika viens, viņš darbā es mājās. Un kā lai tam nenoticētu, caur lieliem strīdiem un pārmetumiem, viņš ar to samierinājās. Nu jau sajutos daudz labāk, beidzot neatkarība, viņam nav laika man un man viņam. Tā kā mūsu dzīvē viss gāja uz augšu, domāju jāapciemo atkal sava draudzene. Kā jūs domājat, kas notika? Tieši tā, atkal strīdi. Bet šoreiz viņš pēc manis neatbrauca, nezinu varbūt nevēlējās pieļaut atkal tās pašas kļūdas, kas beidzās ar zilumiem, vai arī vienkārši nebija laika.



Bet nezinu vai par laimi, viņa neatbraukšana man uzsāka jaunu dzīvi. Ciemojoties pie draudzenes iepazinos ar superīgu vīrieti, viņš mani uzklausīja, iesmīdināja mani beidzot pēc daudziem gadiem. Es atkal sajutos, kā sieviete. Es sāku justies ar viņu laimīga un jā mums sākās romāns. Sāku diezgan bieži braukt itkā pie draudzenes, kas protams manējam glābējam nepatika. Bet tā bija mana vienīgā iespēja tikt laukā no elles uz paradīzi. Ja no mājām aizgāju nelabā omā kur mani pavadīja visi iespējamie vārdi, zināju ka priekša mani sagaidīs vīrietis, kurš būs smaidīgs un uzlabos manu garstāvokli. Tā nu es iemīlējos, atkal no jauna, kaut gan nekad to neteicu savam smaidīgajam vīrietim. Mēs vienkārši satikāmies un baudījam laiku divatā, mājās aizbildinoties, ka esmu pie draudzenes. Tā vienā acumirklī paskrēja vairāki gadi, mājās nekas nebija mainījies, bet otrā pilsētā mani gaidīja smaidīgais vīrietis, kurš saprata, ka esmu vēl tur tikai un vienīgi bērna dēļ, lai meitiņai būtu ģimene.



Bet kā jau parasti, viss laikam nav mūžīgs. Es atkal tiku sasista, man asaras lija kā krokodilam, un šoreiz es nebiju gatava piedot. Es devos pie sava smaidīgā vīrieša. Domāju, nu viss, sākšu visu no jauna, bez pazemojumiem, bez strīdiem un beidzot būšu ar vīrieti kurš mani mīl un kuru mīlu es. Mums bija superīgs pirmais mēnesis, bijām kopā katru dienu, beidzot man pievērsa uzmanību katru dienu. Strīdu vietā dzirdēju”es mīlu tevi”. Bet kā jau viss skaistais nevar turpināties ilgi, bija jāatgriežās realitātē. Nu jau mans bijušais, un pie kura ir mana meitiņa. Teiksiet, kāpēc es meitiņu neņēmu sev līdzi, tikai tāpēc ka, bija ieslēdzies atkal mans žēlums un bijam nolēmuši, ka bērns jau nav pie nekā vainīgs, tāpēc daļu laika viņa būs pie tēva, daļu laika pie mātes, bet tas tā nenotika. Aizbraucu pie viņa uz mājām, nu jau atkal sākās lielā izrunāšanās. Sapratu, ka meitiņu viņš nekur nelaidīs un vienīgā iespēja pabūt man ar viņas, bija palikt viņa mājā. Nu jau mans jaunais vīrietis, tam negribīgi piekrita, bet zinot to cik ļoti mīlu savu meitu, viņš man nespēja atteikt, un lai kādās domstarpībās nenonāktu, vienmēr bija piekāpšanās no viņa puses.



Un tagad jau izdarīju vislielāko kļūdu savā dzīvē, es atkal savam nu jau bijušajām piedevu, bet negribēju saraut saites ar savu jauno vīrieti.



Nezinu kā tas notika, bet tagad jau krāpju savu jauno mīlestību, un diezgan bieži esmu pie bijušā, aizbildinoties ar meitas apciemojumu. Man ar jauniegūto vīrieti pieteicās bērniņš, bet tas mani neapstādināja būt vēl ar bijušo. Tagad domāju, kas pie velna bija manā prātā, kā tas varēja notikt?



Nu jau viss bija apgriezies otrādi, mans bijušais bija labojies, sajutu atkal rūpes, kopā staigājam un veltījam viens otram laiku. Meitiņa mums bija pirmajā vietā, apspriedām visu līdz pēdējam sīkumam, lai viņai nekas netrūktu. Bet tai paša laikā, biju vēl kopā ar savu jauno vīrieti, pret kuru es uzvedos, kā cūka. Es viņam sāku pārmest par visu, es liku viņam sākt sevi ienīst. Kaut gan viņš bija vislabākais kas bija noticis ar mani. Viņš mani mīlēja, ļoti stipri, viņš zināja visu, kas bija ar manīm noticies iepriekšējos gados. Es sāku nebraukt mājās, pievēršoties tikai un vienīgi savam bijušajam, kas grauza visas robežas ar jauno vīrieti. Viņš centās ar to samierināties, bet man nezinu kāpēc nebija gana, es vēlējos strīdus, es sāku viņam pārmest pilnīgi par visu, ko viņš ir darījis un ko vēl izdarīs. Kaut gan viņš to nebija pelnījis, es vēlējos uzgrūst savu negatīvismu, kādam citam, jo vairs jau nebija strīdu ar bijušo. Bijušais kļuva ideāls, jaunais vīrietis kļuva neciešams, bet tas bija tikai pēc manām domām. Jaunais vīrietis centās man atvērt acis, bet es to nevēlējos pat apzināties, man bija tikai doma, kā ātrāk tikt pie bijušā. Tā nu mūsu ilgadējais un mans visskaistākais romāns bija beidzies. No kā man palika daļiņa, viņa bērniņš, biju atpakaļ pie bijušā. Viss bija lieliski, viņš pieņēma manu bērniņu un mūsu kopējā meitiņa bija laimīga. Bet kā gan, lai viss nebeidzās atkal slikti. Ziniet parasti saka, ka cilvēki nemainās un varu dot savus simts procentus, ka tā ir taisnība. Bijušajam sajūtot, ka nu esmu atgriezusies, sākās viss no jauna. Mājās esmu viena, nu jau ar diviem bērniņiem. Tieku apvainota un pazemota, tiek pieminēts atkal viss kas ir bijis. Mana pacietība atkal jau trūka, aizbraucu pie savas mātes. Kā jūs jau atkal iedomājāties, viņš bija klāt, atkal jau stāstot cik ļoti mani mīl. Tas bija kā apburtais logs, kas atkal beidzās ar zilumiem, jā mani atkal sasita. Tagad ir pagājis nu jau diezgan ilgs laiks, man ir 39 un dzīvoju pie mātes.



Ko es vēlējos izstāstīt ar šo, mīļās sievietes, nepaciešiet pazemojumus, neļaujat vīrietim pacelt pret sevīm roku, jo tā nav mīlestība. Ticiet man.



Ja es varētu pagriezt laiku atpakaļ, nekad dzīvē nebūtu aizgājusi prom no jaunā vīrieša, kurš tik tiešam mani mīlēja, cienīja un vēlējās būt ar manīm katru sekundi, bet es to nenovērtēju, jo noticēju bijušajām, cik ļoti viņš ir labs un cik ļoti viņš nevēlās izjaukt visu, kas itkā mums ir bijis skaists, bet tik vienīgā problēma, ka skaisto var saskaitīt uz pirkstiem.



Cienījamās sievietes, ja jūs esat tikušas pazemotas, sistas, neticiet burvju vārdiem, ka viss mainīsies. Pēc kāda laika, viss būs vecajā taciņā. Cilvēki nekad nemainās.



Pieņemiet patiesību un esiet ar tiem, kas tiešām mīl un vēlas būt ar jums, jo vienmēr var būt par vēlu, kā tagad ir man. Ir grūti atcerēties un aizmirst nav iespējams neko, pagātne paliks pagātne un cilvēki tie paši.



Domāju, ja mans jaunais vīrietis šo lasa viņš atpazīs mani? Ja jā, tad zini es tevi mīlēju stipri, piedod man, ka dēļ sava bijuša es tevi centos iznīcināt. Es neapzinājos, ko daru. Bet viss ir jau par vēlu….

6
56
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [6]

Lai komentētu, Tev jāreģistrējas!

Reģistrēties
vai ienāc ar:
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
dzigiiiitsss@speles avatars
Medaļa ZeltrocisMedaļa BakalaursMedaļa Recidīvists
  dzigiiiitsss@speles 20.04.19 08:06
6
0

Samanta. 

Esmu vīrietis kurš ģimenes dzīvi jau dzīvo 21 gadu, 18 gadus laulībā.

Ne reizi vien sieva ir mani izprovacējusi ar audzām lietām, bet lai paceltu roku - Nemūžam!

Tam čalim nav pautu, viņš ir mīzela, kas spēj nodaīt pāri tikai sievietei.

Es viņam ierādītu viņa vietu...

Vinnīts avatars
Medaļa Neraudi, Susuriņ!Medaļa Admins iesakaMedaļa Rotaļu draudziņš
  Vinnīts 20.04.19 01:11
5
0

Ui, kā tādam varētu sadot pa pretīgo purnu!

Anonīms
Anonīms 20.04.19 07:35  
3
0
Bez šaubām, vīrietis sist nedrīkst nekādā gadījumā. Bet šajā situācijā sarežģījumus rada tikai pati sieviete. Ar šādu sievieti savienība ir vienas vienīgas problēmas, agri vai vēlu viņa piekrāps, tikai laika jautājums.
Roterdama avatars
Medaļa Paciņa no ZiemeļpolaMedaļa Patīk komentārsMedaļa Recidīvists
  Roterdama 21.04.19 18:23
1
0

Man nebija tādu pāridarījumu kā tev, bet, ja varētu, es mainītu pusi savas dzīves.

Roterdama avatars
Medaļa Paciņa no ZiemeļpolaMedaļa Patīk komentārsMedaļa Recidīvists
  Roterdama 21.04.19 18:24
1
0

atbildot uz Nokijs komentāru " Autorei nav ar galvu viss kartiba! ... "

Pilnīgi neviens šajā pasaulē dzīvojošs cilvēks nav ideāls. Arī tu tāds neesi.

Anonīms
Nokijs 20.04.19 14:06  
1
1
Autorei nav ar galvu viss kartiba!