Sveiciens spocēniem!
Tā kā strauji tuvojas piektdienas vakars, kā arī armija ir iemācījusi darīt visu savlaicīgi, tad pacentos ielikt stāsta trešo daļu šeit jau tagad, lai ar tīru sirdsapziņu varētu iepeldēt nedēļas nogalē.
11.jūlijs.
Nu, lūk! Piesaucu nelaimi ar pēdējo vakardienas teikumu. Jo neilgi pēc tā uzrakstīšanas, kad biju jau nolicis skapītī pildspalvu un burtnīcu, dežurējošais komandieris izdomāja mūs pamocīt ar ekipējuma sagatavošanu rītdienas (t.i. šodienas) mežam. Neskaitāmas reizes uzvelkam un novelkam bruņu vesti, bruņu ķiveri un uzkabi, tāpat kā neskaitāmas reizes jāpārbauda, vai modulārajai mugursomai viss ir kārtībā – vai tajā ieliktas visas nepieciešamās lietas mežam, vai visas šņores un saites ir pareizajās vietās, pareizajā garumā un pareizi salipinātas ar makgaivereni. Rezultātā ieveļamies gultās tikai ap pusnakti. Tomēr varbūt no šī visa arī ir savs labums – rītdien nevajadzēs veltīt laiku šīm procedūrām un varēsim iet mežā jau no paša rīta, kad svelme vēl nebūs tik liela. Visbeidzot, kad pēc visas šīs noņemšanās kopīgi ar dežurējošo komandieri uzpīpējam, viņš solās dot mums rītdien pagulēt pusstundu ilgāk, atbrīvojot visus no rīta rosmes.
Tā arī notiek! 11.jūlijā tiekam piecelti pusstundu vēlāk uz rīta rosmes izlaišanas rēķina. Daži cīņu biedri gan pukojas, ka bez rīta rosmes ir atradinājušies normāli pamosties. Plkst.8:30 pilnā kaujas ekipējumā ieejam mežā, lai iznāktu no tā laukā tieši pēc septiņām stundām.
Esam no sviedriem slapji līdz pēdējai vīlei (atkal apstiprinās novērojums, ka nevajag domāt, ka vairāk nosvīst tā, kā šodien nav iespējams, jo katrā nākamajā dienā pārsvīšanas līmenis tikai palielinās), bet, neskatoties uz to, laiks mežā ir pagājis nemanot ejot, skrienot, rāpojot pa brikšņiem, tai skaitā ar aizsegtām acīm, lai trenētos nakts režīma līšanu, apgūstot daudz jauna un interesanta. Dienas hīts, ko pēc tam smieklos vai mirstot piemin visi komandieri un skolas vadība, ir viena cīņu biedra patiess izbrīns par to, ka gumijas krūzītē ūdeni uz uguns vārīt nevar (jaunu krūzīti caurās vietā viņam sola sagādāt pēc kādas nedēļas).
Pēc atgriešanās kazarmās vēl ir divu stundu citu priekšmetu apguve, tad seko vakariņas pēc kurām rindas kārtībā ejam pie nodaļas komandiera saņemt novērtējumu par katru no mums par pirmo nedēļu. Nelielas pārrunas un esmu patiesi pārsteigts par diezgan pozitīvo novērtējumu, neskatoties uz visiem saņemtajiem sodiem un kasjakiem, ko biju savārījis un iepriekš šeit jau aprakstījis. Tālāk ir mierīga viena stundiņa atpūtai, ko, protams, sēžot atpūtas telpā ar radošo atmosfēru, pavadu, rakstot šīs rindas, kamēr pārējie sēž telefonos, spēlē novusu un pirmo reizi testē spēli “Monopols”.
Vakars noslēdzas, skatoties pa TV Eiropas čempionāta futbolā finālspēli starp Angliju un Itāliju. Tie, kas ir redzējuši šo spēli, piekritīs, ka šāds futbols ilgi nebija redzēts.
12.jūlijs.
Šodien visu dienu cīnos ar miega badu. Un rītdien noteikti būs tas pats. Kāpēc rītdien, par to uzrakstīšu nedaudz vēlāk, bet iemesls šodienas sagurumam tālu nav jāmeklē. Futbola finālspēle vakarnakt tiešām bija pēc pilnas programmas ar papildlaiku un pendelēm. Kas par spēles gaitas pavērsieniem, kas par izcilu vārtsargu spēli! Turklāt vienu brīdī spēli skatījās pat 17 biedri, kas gan pamazām viens pēc otra neizturēja un aizgāja gulēt. Arī dežurējošais komandieris, noskatījies kopā ar mums pamatlaiku, aizgāja gulēt, atstājot mani par vecāko, kam jāizslēdz dators, projektors un gaisma mācību klasē. Atzīšos, ka papildlaikā dažas reizes iesnaudos, bet uz pendelēm biju augšā un noskatījos visu. Ticis gultā, izrubos momentā.
Šodien atkal pa mežiem un laukiem paiet visa diena. Apgūstam maskēšanos, šķēršļu pārvarēšanu, pārvietošanos ķēdē, ķīlī, rindā un vēl visvisādos veidos. Ar maskēšanās krēmiem nokrāsojamies zaļi-brūni, kā rezultātā Alūksnē parādās vesela Šreku armija. Spriežam, ka visām meitenēm obligāti vajadzētu iziet armiju, lai iemācītos krāsoties ātri, bet nevis stundām sēdēt pie spoguļa. Krāsojam ģīmjus pamatīgi un pēc tam smejamies, skatoties uz cīņu biedru izteiksmīgi izceltajām uzacīm, acu plakstiņiem un lūpām.
Pēc mācībām, iebrienam ar visām formas drēbēm Alūksnes ezerā un tad slapji dodamies uz kazarmām, pa ceļam nežēlīgajā svelmē izžūstot sausi jau ejot. Kazarmās ejam uzreiz dušās, cenšoties dabūt visu maskēšanos zampu nost no sejas, kakla un rokām. Dažiem, kas smagi pārcentušies ar meikapu, nākas atgriezties dušās pat vairākas reizes.
Pēc vakariņām seko pončo salikšana un aprīkošana, jo jaunumi, ko īsi pirms tam uzzinām ir graujoši. Rītdien ceļamies plkst.5:00, lai dēļ karstuma varētu mācības lauka apstākļos pabeigt jau plkst.14:00.
Tam, ka rīt celsimies pusotru stundu ātrāk, it kā, loģiski ņemot, būtu jānozīmē, ka gulēt šodien vajadzētu iet jau plkst.21:00, taču šādai matemātikai armijā nav vietas. Vakara junda notiek, kā jau vienmēr, plkst.21:30 – to nekāds karstums vai sarkanie brīdinājumi neatceļ un neietekmē. Te nu arī ir tas šodienas stāsta sākumā minētais iemesls, kāpēc arī rītdien, visticamāk, gulēšu skrienot.
13.jūlijs.
Nespēju neko daudz uzrakstīt, jo totāls pārgurums un miega bads. Rīts sākas jautri, jo pilnīgi neviens nespēj noteiktajā laikā pēc uzmodināšanas kaujas ekipējumā būt laukā, stāvot ierindā. Par to dežurējošais komandieris liek visiem skriet atpakaļ un triju minūšu laikā būt gultiņās apakšveļā. Secinot, ka nepaspēšu atšņorēt zābakus, novelku bikses līdz tiem un pārklāju kāju galus ar segu, lai nav redzams, ka guļu gultā ar zābakiem. It kā viss veiksmīgi, dežurējošais komandieris nepamana šo viltību un dod komandu visiem pēc piecām minūtēm būt laukā, ierindā un …jau ejot ārā no kazarmām atskatās tieši tajā brīdī, kad raušos ārā no gultas. Kārtējais motivējošais sods – 20 piepumpēšanās reizes.
Nākamās 6 stundas pavadām lauka apstākļos, apgūstot kaujas paņēmienus gan pilsētvidē, gan ārpus tās. Pat ar visu izdzerto Rehydron svīstu tā, kā vēl nekad šeit neesmu svīdis, tāpēc var tikai pateikties vadībai, ka šodien mācības tika pārceltas tik agri, lai mazinātu temperatūras ietekmi.
Pēc pusdienām pārkraujam munīciju un smagos ieročus rītdien paredzētajām mācībām. Kamēr pie ieroču noliktavas pusstundu gaidām, kad tiks parakstīti visi papīri, divreiz sēžot zemē izrubos. Pēc tam gan viss skaisti – neliela teorijas mācību stunda un pusotras stundas brīvā laika līdz kapelāna stundai. Protams, ka brīvais laiks šajā pusotrā stundā ir nosacīti, faktiski brīvas ir tikai pēdējās desmit minūtes, kad beidzot ir padarīti visi darbi – nomazgāšanās dušās, drēbju izmazgāšana, modulārās mugursomas sakārtošana rītdienas lauka mācībām. Jau otro reizi pēdējās divās dienās atkal nonākam pie secinājuma, ka visām meitenēm obligāti vajadzētu iziet armiju. Laika plānošanu, lai nezaudētu nevienu lieku minūti, armijā var apgūt perfekti.
Viens no komandieriem, garāmejot piestāj pie Aigara un pārmet tam, ka intervijā portālam “Sargs.lv” esot teicis, ka mācības šeit pārāk vieglas. Aigars gan visu noliedz, sakot, ka neko tādu neesot teicis un žurnālisti to paši ir izdomājuši. Tā kā intervijā klāt nestāvēju, nevaru pateikt kā īsti bija, bet, protams, ka vairāk ticu savam nodaļas biedram.
Pēc kapelāna stundas seko telpu uzkopšana jau tagad, lai pēc vakariņām plkst.18:10 uzreiz varētu iet gulēt. Vakariņas būs pēc deviņām minūtēm, tāpēc lieku punktu, lai jau pavisam drīz saldi krāktu.
14.jūlijs.
Smago ieroču apmācības diena. Viens no iemesliem, kāpēc iestājos armijā, bija vēlme iemācīties šaut ar granātmetēju. Šodien šo savu mērķi īstenoju. Jāsaka, ka patika pat ļoti, lai gan guļus šaušana ar granātmetēju nebūt nebija viegla un vienkārša. Arī manas nodaļas meitenēm patika, Līva pat uzprasījās uz papildu šaušanu, bet Vineta, lai gan sākumā izteicās “Bože moi, tas taču nav priekš bābiešiem”, beigās visus šaušanas uzdevumus veica precīzi un bez kļūdām.
Šodien atkal esmu Otrās nodaļas vecākais. Līdz nodarbību beigām iet labi un mierīgi, bet pēc tam mūs savā pārziņā pārņem jauns dežurējošais komandieris. Uzdevumi seko viens otram, atkal jau tik ierastā situācija, kad neesi paspējis vēl izdarīt līdz galam vienu uzdoto, kā seko jau nākamais uzdevums. Esmu noskrējies kā suns, nav pat spēka sazvanīties ar mājiniekiem. Visbeidzot mums vēl liek lietū soļot un dziedāt kājnieku dziesmu. Laime pilnīga.
Tomēr, iespējams, ka viss nemaz nav tik slikti. Trešajā nodaļā jau kāds atkal ir sagrēkojies, tāpēc visiem šajā nodaļā sods esejas veidā 500 vārdu apjomā par tēmu “Kāpēc es izvēlējos šeit ierasties?”. Puiši sēž, gudro un dziļdomīgi grauž pildspalvas visu vakaru. Savukārt es un vēl daži cīņu biedri piesakāmies uz brīvprātīgu apmācību par pagrīdes pretošanās veidiem, fāzēm, struktūru, slēpņiem un okupācijas varas pretreakciju. Kā labākie piemēri ir ĪRA, ETA un UPA.
Šodien parādās arī pirmie asumiņi cīņu biedru vidū. Dežurējošais komandieris atļauj atlocīt frenčiem piedurknes līdz elkoņiem, lai karstums mazāk mocītu, bet ar nosacījumu, ka to dara visi vai neviens. Apjautāju savas nodaļas biedrus un tad kopā ar pārējo nodaļu vecākajiem apkopojam vēlmes. Daļa vēlas atlocīt, daļa nevēlas, bet viens skaidri un gaiši pasaka – “Tā kā X nodaļas vecākais vēlas atlocīt piedurknes, tad manējie par spīti viņam to nevēlas darīt.” Klusums pirms vētras un … paliekam visi karstumā ar neatlocītām piedurknēm.
Lai nebeigtu šo dienu uz skumjas nots, vēlos uzslavēt šodienas pusdienas. Viennozīmīgi vislabākās, kas līdz šim ir bijušas! Tātad, pusdienās baudījām auksto zupu, frī kartupeļus un debešķīgu saldo ēdienu, kuru atceros vēl no padomju laika ēdnīcām – ķīselis ar biezpiena masu vidū. Ņammmm. Šādu mirkļu dēļ vien ir vērts iet armijā!
15.jūlijs.
Kārtējā diena mežā. No paša rīta līdz pat plkst.16:00 izšaujamies pēc sirds patiks stāvus, no ceļa un guļus pozās ar mūsu triecienšautenēm, kamēr rokas un kājas vairs netur. Interesanti, ka vislabāko rezultātu uzrādu pašā pēdējā šaušanas reizē, kad sviedri līst acīs aumaļām un jau ir iestājies neliels pofigisms. Hmm, varbūt tā ir atslēga panākumiem šautuvē nevis maksimāla koncentrēšanās pirms katra šāviena? Nopelnu gan atkal kārtējo motivējošo sodu – 20 piepumpēšanās reizes par to, ka šaušanas laikā no uzkabes izkrīt magazīna.
Pēc šaušanas seko orientēšanās mežā, kur stundas laikā jāatrod astoņi kontrolpunkti. Nedaudz atļauti šmaucoties, trio, kas sastāv no Kaspara, Gvido un manis, finišē pēc 55 minūtēm. Rezultātā esam ieguvuši otro vietu mūsu nodaļā. Eh, ja nebūtu apstājušies uzēst mellenes un uzpīpēt, varbūt būtu arī pirmie. Taču, tā kā esam pārāk noguruši, tad īpaši nebēdājamies par to.
Atgriežoties kazarmās, pēc vakariņām seko ieroču tīrīšana. Lai ekonomētu laiku es un vēl dažs labs izjaucam automātu jau pirms tīrīšanas sākuma. Taču tā ir kļūda. Dežurējošam komandierim, šķiet, mežā ir iekodusi kāda cecemuša, jo par šo nevainīgo pašdarbību katrs saņemam sodu 100 piepumpēšanās reizes. Tātad, jauns personiskais sodu rekords – 120 piepumpēšanās reizes vienā dienā! Jūtos patiesi lepns par to.
