Jau rīts nesolija neko labu. Nelaimīgas pretī nākošas sejas un depresīvi izpīpēta cigarete. Ir cilvēki, kuri ar prieku iegrimst darba rutīnā. Es neesmu tāds. Vēl neizskāpjot no gultas, pirmdienas rītā sākas darba nedēļas nolādēšana. Nav tā, ka darbs ir slikts. Nav ne sūdi jāvāc, ne kuces jākastrē. Vienkārši katram ir radīts savs darbs, un šis acīmredzami nav man. Rutīnā iegrimstot darba veltēs, prātā tiek dzenāta vakarpuse - kārtējais vakars vienatnē ar grāmatu un apreibinošàm vielām. Bet nē. Dzīve nebūtu dzīve, ja tā nedrāztu ķērmeņa visjūtīgāko sastāvdaļu. Smadzenes. Nervus. Iekšējo pasauli un nejēdzīgos plānus. Jā, arī laiks ārpus darba ir nožēlojama rutīna ar depresīviem elementiem. Gāž lietus, mirkst kājas, un lietussargs glīti noglabāts īrētās istabas stūri. Parasta istaba. Tīras sienas. Nodevība un sods. Tā nu sēžu viens, izmircis, tuvumā esošā kafeinīcā. Cilvēki nāk un iet. Daži mākslīgi smaida manā virzienā, daži ierāvušies savos viedtālruņos, nepamanot peļķes zem saviem lētajiem ādas apaviem. Sēžu pie loga, baudot smalkmaizīšu maigo aromātu un gaidot mūža mīlastību. Drīz jau skaitlis 30 klauvēs pie manām vecajām durvīm, bet bērni joprojām manos nākotnes plānos neietilpst. Plānu nav. Sapņoju, ēdot diezgan dārgas smalkmaizes un baudot ne pašu garšīgāko kafiju. Bet sapņi aizplūst. Rutīna izēd iekšējo pasauli. Bet ticība mīlestībai vēl nav zudusi. Un sekss.
Tev patiks šie raksti
