Iepriekšējā vakarā biju izlēmis laicīgi iet gulēt, jo no rīta agri jāceļas. Wrong! Būtu daudz lietderīgāk izmantojis nakti kaut vai noskatoties kādu labu filmu, jo gulēt tāpat nevarēju. Kamēr te visu nakti notika ielas remontdarbi, dzīvot uz Čaka ielas bija tīrā elle. Katrreiz, kad biju nedaudz iesnaudies, manos sapņos pēkšņi ielauzās dārdošas skaņas, skaļi bļāvieni un āmuru klaudzoņa. Tāpēc modinātāju, protams, nedzirdēju un tagad uztraucos, ka nokavēšu. No rīta man bija sarunāta tikšanās ar onkuļa senu draugu un viņa meitu, kas meklēja sev dzīvokli, uzsākot studijas Rīgā.
Ātrai dušai man laika pietika, bet kafiju gan paķēru līdzņemšanai, iebraucot “Rocket Bean”. Tikšanos tomēr nokavēju, ar ko zaudēju pāris punktus savā labā pirmā iespaida radīšanai, jo neciešu ne pats kavēt, nedz arī kad citi kavē norunāto tikšanās laiku. Man padomā bija izrādīt pāris pieejamos dzīvokļus Pārdaugavā. Man tie likās pat vairāk, nekā vienkārši ok – stipri virs vidējā standarta. Visa šī steiga izrādījās lieka, jo atbraucot norunātajā tikšanās vietā, onkuļa draugs pateica, ka dzīvoklis Pārdaugavā tomēr nederēs, bet onkulis esot ieminējies par kādu labu dzīvokli uz … un tad viņš nosauca ielu, uz kuras dzīvoju es. Pagāja pāris sekundes, līdz man salikās galvā visa kopbilde. Vai tiešām man būs jāizvācas?! Vienmēr esmu uztvēris šo dzīvokli kā pagaidu ideālo variantu, bet tagad sanāk, ka man iespējams ir jāizvācas, izrādot paša dzīvokli nākamajam īrniekam un bez jebkāda iepriekšēja brīdinājuma? Onkulis šoreiz bija izspēlējis ar mani negantu joku! Biju nesies, cik spēka, uz šo tikšanos Pārdaugavā, bet rezultātā mēs visi trīs devāmies atpakaļ uz manu dzīvokli … absurdāku situāciju šobrīd bija grūti iztēloties! Dzīvoklis viņiem, protams, ļoti iepatikās. Viņi to ņemšot. Vispār nesapratu, kas tikko bija noticis. Kāpu lejā pa kāpnēm, kad man piezvanīja onkulis no Amerikas: “Atvaino, bet nedēļas laikā tev jāizvācas. No hard feelings, man tiešām ir žēl, ka tā sanāca. Es ceru, tu sapratīsi, šis man ir ļoti labs draugs un viņam gribējās tieši šo dzīvokli, kas ir tuvu meitas augstskolai. Sazvanāmies vēlāk, varbūt atrodas kāds availible dzīvoklis priekš tevis”.
Manas smadzenes uzreiz iegāja darba režīmā, pārcilājot vairākus iespējamos jaunas dzīves vietas variantus. Lai gan pastavēja iespējamība, ka kāds no onkuļa dzīvokļiem būs pieejams uzreiz, sāku aizdomāties par patstāvīgu dzīvokļa īrešanu, lai nebūtu savā ziņā nepārtraukti jādzīvo uz koferiem. Savas mājas iegādei, kā variantam, vēl ne tuvu nebija pienācis īstais laiks. Tā prātojot, iesēdos īrētajā mašīnā, ar ko šobrīd pārvietojos pēc savas mašīnas pārdošanas – man vēl bija pagara darāmo darbu liste šai dienai, pagriezu atslēgu aizdedzē un … vienkārši nekā! Motors neleca, nospiežot pogu bija klusums. Izkāpu no auto un dusmās aizcirtu durvis. WTF?!!! Kā var tā neveikties vienas dienas laikā! Sazvanīju auto nomu un liku nepārprotami saprast, cik lielas neērtības man ir radījusi šī ķibele ar auto. Šie solījās visu nokārtot. Ka viss, kas man jāizdara, ir jāierodas pie viņiem uz ofisu. Šajā brīdī sapratu, ka diena iesākusies pilnīgi greizi, un, pirms doties tālāk, izlēmu mierīgi apsēsties saulē, parkā uz soliņa, ievilkt elpu un padomāt, ko es šodien daru nepareizi, ka viss tā neveicas. Šobrīd man bija svarīgi saņemties, izanalizēt neveiksmju cēloni un izdomāt rīcības plānu. Kā saka, vienkārši “izpīpēt”, kā šo ne pārāk labo dienu varētu pagriezt pa 180 grādiem, lai veiksme atkal ir manā pusē. “Čau, vecais, ko tu te dirni kā bezdarbnieks!” Man tuvojās un plati smaidīja sens ģimenes draugs, ko nebiju redzējis kopš viņa pirmā bērna piedzimšanas. Un tikai caur sociālajiem tīkliem uzzināju, ka viņa sieva nu jau gaida trešo. Lūk šādās situācijās pietuvojos izpratnei par to, ko cilvēki domā, sakot – ohh un ahh, cik laiks ātri skrien. Sākām sarunāties un vārds pa vārdam, gandrīz jāpiekrīt apgalvojumam, ka tāds tādu pievelk – šim garastāvoklis bija tuvu nullei, esot sastrīdējies ar sievu šorīt. Tā piespiedusi izīrēt viņa dzīvokli, lai iegādātos vēl vienu ģimenes auto. Dzīvokli, kas bija iemīļota atpūtas un darba vieta, kur varēja mierīgi pastrādāt vai patverties, kad mājās gāja vaļā pārāk liels jampadracis. Paši viņi dzīvo Mārupē, kur mājas jumtam atklājās defekts un tagad apaļa summiņa jānopogā, lai visu tur savestu kārtībā. Viņš pārvedot tagad pēdējās mantas, pirms dzīvokļa izīrēšanas. Bingo! Beidzot gaisma tuneļa galā – es taču varētu tur nākt dzīvot viņa vietā! Sarunājām, ka vakarā man izrādīs dzīvokli, bet tagad paķers mani līdz auto nomai. Kamēr apspriedām dzīvokļa jautājumu, paralēli aizrunājāmies arī par citām dzīves tēmām – biznesu, nodokļiem, mašīnām, līdz nonācām pie interesantas tēmas, ka viņš savu auto ir reģistrējis Lietuvā. Izrādījās, ka ir virkne priekšrocību, reģistrējot spēkratu Lietuvā. Aizdegos par šo domu, jo man ir savs uzņēmums, kam, ar cerību beidzot sākt kaut ko pelnīt, pirms Covid trakumiem, tika atvērta filiāle Lietuvā. Tas ļāva domāt, ka arī es savu jauno auto varētu reģistrēt tur.
Autonomā mani jau gaidīja ar augstākā līmeņa servisu. Piedāvāja atspirdzinošus dzērienus ar uzkodām, kamēr man tiks pārformēti dokumenti. Un kas labākais – par to pašu cenu uz lieveņa mani gaidīja spīdīgi ievaskots, ar kvalitatīvu, baltas ar brūnu krāsas ādas salonu pārvilkts piektās sērijas BMW – iepriekšējā, trešā BMW vietā!
Izlēmu ārpus Rīgas patestēt, uz ko ir spējīga mana uz laiku jauniegūtā skaistulīte. Ērti iekārtojos un spiedu grīdā … pēkšņi no sānielas man priekšā izgrieza kaut kāda veca “sēne” Opeļa paskatā un turpināja man aizšķērsot ceļu, pārvietojoties gliemeža ātrumā. Bāc, biju nikns, šitā lauzt vilni. Garām braucošo auto plūsma man arī neļāva sēņotāju uzreiz apdzīt. Pēc pārsimts metriem pamanīju ceļa policijas auto, kas ķēra ātruma pārkāpējus. Ja opītis nebūtu vilcies man priekšā ar 70 km/h, tad tagad, visdrīzāk, es būtu palicis bez tiesībām! Un varētu ar iežmiegtu asti kājstarpē atgriezt glauno piektās sērijas BMW, nerunājot par jauno auto, kas bija ceļā pie manis no Vācijas.
Vakarā, pirms doties uz sporta klubu, iebraucu apskatīt dzīvokli. Wow un vēlreiz wow! Tagad es pilnībā sapratu, kāpēc džeks strīdējās ar savu sievu! Tas bija pēdējo stāvu Panorama Plaza dzīvoklis ar divām nelielām guļamistabām un elpu aizraujošu skatu no viesistabas. Kaut ko tādu, godīgi sakot, nebiju gaidījis! Sāku jau iztēloties, kā vienu no guļamistabām pārveidošu par savu darbistabu. Kur man būs šišas stūrītis, kur likšu konsoli … Neko vēl nebijām norunājuši, bet es jau jutos kā mājās. Paspiedām rokas, uz senas draudzības pamata vienojoties par ļoti izdevīgiem īres nosacījumiem uz tik ilgu laiku, cik man tas būs nepieciešams!
Ekstremāli pacilātā noskaņojumā devos uz savu iecienīto sporta klubu. Kamēr cilāju stieņus, man garām pagāja ļoti simpātiska meitene un man uzsmaidīja. Mmm, forši! Treniņā pamatīgi “uzbūstoju” enerģijas līmeni. Tad, pēc karstas un atslābinošas dušas, ģērbtuvē paņēmu telefonu. Pie jaunajiem sekotājiem savā Instagram kontā atpazinu treniņa laikā redzēto meiteni. Atsekoju viņai un drīzumā iespējams izmēģināšu “ieslīdēt viņas DMm 🙂”.
Tāpat kā dzīvē darbojas “neveiksmju sērija”, manā izpratnē, arī veiksmes algoritms strādā identiski – man sāka veikties un vajadzēja izdomāt kaut ko tādu, kā vairot šo veiksmi. Sen nebiju izmēģinājis laimi Olympic voodoo casino un šis nu man likās ļoti piemērots brīdis, jo sajūta bija tāda, ka varu izvēlēties jebkuru likmi – un nav citu variantu, kā vien peļņa. Man patīk par sevi domāt kā par cilvēku, kas no idejas uzreiz pāriet darbībā, un savā ikdienā šo principu es arī aktīvi praktizēju. Tātad, domāts – darīts! Stundas laikā izcēlu nedaudz vairāk par 1000 eiro!!!
Dienas noslēgumā man bija ienākušās pāris vērtīgas atziņas. No krievu valodas burtiski tulkojot ir viens foršs teiciens, kas labi raksturoja manu tās dienas sajūtu: “Из грязи в князи (No mēsliem un troņmantnieka krēslu)”. Tas, kas sākumā šķiet kā neveiksme, notikumiem attīstoties, izrādās nes veiksmi. Šī diena man kārtējo reizi apliecināja, ka, uznākot melnajiem, nav ko psihot un stresot, ka jāieņem miera pozīcija un jānogaida. Jo šķietamais ļaunums var būt maskējies ilgtermiņa labums un to atšķirt var tikai pozitīvi noskaņojoties un saglabājot vēsu prātu. Šī tomēr bija mana veiksmīgā diena!
