Karantīnas pirmā diena.
2020. gada 24. novembris.
Rīts iesācies kā parasti – modinātājs noskan 6:55, pamostos, ieskatos telefonā – atnākuši divi e-pasti gmailā par Covid analīžu rezultātiem. Atveru vaļā – tur vairākas saites, nodomāju: “Aij, kafija vēl nav izdzerta, paskatīšos vēlāk.”
Pieceļos, izdaru ik rīta rituālu un kad beru brokastu pārslas bļodā, dzirdu histēriski ņirgājošus smieklus no guļamistabas (protams vecais septiņos neceļas, tā jau tikai es daru). Man uzreiz jau skaidrs, kas cilvēku pamodinājis. Tests POZITĪVS! Dzīve uz brīdi apstājas, JO, tu taču tagad nekur nedrīksti doties! Labi… paiet tas apstulbuma brīdis un tad aši dodos līdz darba vietai, lai paņemtu visu nepieciešamo darbam no mājām.
Dēls paliek nepamodināts mājās, uz skolu nedodas, tam nav ne jausmas, kas notiek…. Vecais arī… aij, lai pats tiek krastā, kas un kā.
Vēlāk pēcpusdienā “POZITĪVAJAM” jābrauc šodien ATKAL uz Rīgu, lai atkārtoti nodotu analīzes. Kāpēc atkal? (nu sanāca kā sanāca – vienkārši ir labs cilvēks!)
Kamēr paņemu no darba visu nepieciešamo, vīriņš jau iekārtojis man darba vietu, lai es jau varu sākt strādāt attālināti. Malacītis. 🙂
Pirms pusdiviem zvana nabadziņš no Rīgas un sūdzas, ka šie tur viņam degunā sazin ko darījuši.. jūtoties, kā pēc atomkara. Ļoti nepatīkama procedūra esot bijusi. Nu neko – varot braukt mājās.
Vakars tāds garlaicīgs-darbs pie datora un no mājām nedaudz nogurdina. Tomēr darbs ir darbs un mājas ir mājas.
Skatamies ikvakara seriālus un raidījumus, kuru laikā “POZITĪVAIS”, nemitīgi pārbauda e-pastu, jo domā, ka ir kāds izredzētais, kuram rezultāts būs gatavs jau šovakar… Kā tad! 😄 UN TOMĒR! 23:00 ir atnākusi ziņa, kurā nekas jauns nav pateikts – POZITĪVS…
Nu ko… sēdēsim mājās..
Uz otro mājās sēdēšanas dienu paliek daudz nenoskaidrotu jautājumu, bet tos risināsim rīt.
Tagad ap 23:30 var iet gulēt…
Arlabunakti! 🙂
