Šo es saņēmu no sava bijušā un...
Jā...
Viss tas kas šeit rakstīts ir patiesība :/
Šis ir stāsts, kas ir balstīts uz patiesiem notikumiem, ja godīgi tas pat īsti stāsts. Tātad čatoju ar vienu meiteni 24. novembrī 2013 gadā, sākumā, jo nebija ko darīt pēc tam jau man iepatikās kā viņa atbild raksta, es pieradu, man viņa iepatikās es jutos kā sajucis, jo parasti neiepazīstos internetā, bet kad mēs jau bijām diezgan ilgu laiku čatojuši pa visu ko vien ir iespējams pa skolu, cilvēkiem, sāpināšanu, pa dažādām tēmām, jo īsti kopīgu interešu mums nebija, es uzskatu, ka tas pat ir labi jo cilvēki kam nav kopīgu interešu, var viens otru pilnveidot. Pēc kāda laika es viņai zvanīju sākumā viņa kautrīgi necēla, jo viņai nepatīk runāt, un viņa kautrējās, ar laiku es viņu pielauzu uz runāšanu tad mēs bieži vien runājam ļoti ilgi un par visu varētu teikt, ka pat gandrīz katru vai katru otro dienu norunājām vismaz 2 H. Pēc kāda laika, vienam no mums, iespējams man iespējams viņai ienāca prātā doma satikties, mēs abi nobastojām skolu, un satikāmies, man, nebija ne jausmas kur man jābrauc. Visu laiku galvā bij doma vai virtuālās attiecības var izvērsties par īstām!? Vai es viņai patikšu!? Vai viņa atnāks!? Šie jautājumi mani nomocīja ik sekundi, ik minūti kamēr es viņu nejieraudziju ielas otrā pusē, mani apžilbināja ar savs skaistums, matiem, melnajiem garajiem nadziņiem, bet visvairāk tā smaida. Es sapratu, ka esmu viņā iemīlējies manā galvā jau no pirmās minūtes kad viņu ieraudzīju zibeņoja viena doma, kā lai viņu noskūpsta. Bet ar laiku, es to meiģināju sākumā viņa neļāvās, beigās jau kaut kā kaut kā un sanāca. Es jutos neizsakāmi laimīgs, es jutos kā laimīgākais cilvēks pasaulē, tad man diemžēl bija jābrauc mājās, pēc tik labas dienas negribējās to darīt, pēc kāda laiciņa, es pieļāvu ļoti lielu kļūdu, es sēdēju ar draugiem un dzēru, Tad mēs izspēlējām joku, un to joku mana drauga meitene pateica, Viņai joks bij tāds ka es esmu kārtīgi cietis auto avārijā, ka esmu, atslēdzies. Pēc laiciņa es viņai pazvanīju viņa raudāja un es nobijos un nevarēju atzīties, es biju gļēvs, Tad nākamajā dienā es aizbraucu viņai atvainoties un viņa čatoja ar draudzeni par manīm, bet neteica par ko tad es paprasīju izlasīt sms, un redzēju ka viņa mani grib pamest es domāju ka viss būs glābjams, ja turpināšu melot, bet tā nebija vajadzēja izstāstīt taisnību, kad viņa mani pameta es ļoti pārdzīvoju, es nezināju ko darīt, tad es izdomāju sākšu rakstīt šo, pēc kāda laika, jau nedēļa apritējusi esmu beidzis pārdzīvot par to kas bijis, bet vel arvien viņa kaut kur manī ir, jo šad un tad es iedomājos par viņas smaidu, vienaldzīgo attieksmi kas dažreiz kaitināja, bet tai pašā laikā bij forša, pa viņas mīļumu, par visu labo, kas bijis. Gribētos jau viņai uzrakstīt apvaicāties kā klājās, kas jauns, bet tie vienaldzīgie vardi ko viņa pateica, es nezinu vai tie bij īsti vai vienkārši aizsarg reakcija, un dusmas, tā attieksme, varētu būt ka tās bija aizsarg reakcija pēc nelāgas pieredzes vai dusmas pēc kārtējās vilšanās. Ja, man būtu iespēja pagries laiku atpakaļ es būtu mainījis tikai vienu lietu savā dzīvē, to neveiksmīgo joku!
Ja, man tiktu dota vel viena iespēja, es aizbrauktu pie viņas samīļotu un nelaistu viņu vaļā... Es nožēloju, ka esmu viņu pazaudējis... Bet gan jau kādreiz vis būs labi es uzskatu vis dzīve notiek, tā kā tam jānotiek!!!
Jā es smejos, jo man nāk smiekli par to.Es netaisos nevienu tiesāt par to, kas šajā stāstā notika un kāpēc , lai gan jebkurš cilvēks , kam ir galvā prātiņš secinājumus izdarīs tādus pašus kā es - respektīvi, ka katrs saņem to ko pats vēlas un ka alkohols noteikti nepalīdz nevienā dzīves situācijā. 