Es ceru, ka šis ir pareizajā kategorijā.
Ievads
Savās pārdomās par dzīvi esmu mocījis sevi katru dienu. Nepārspīlēju - KATRU.DIENU. Kad esmu ar draugiem, dienās, kad laime lolo un arī dienās, kad stundas šķiet par īsu. Nemitīgās bažas, ka nedzīvoju uz visiem 100 ir aizvedušas tālu šajos meklējumos - no gliemeņu pilnajiem Klusā Okeāna krastiem līdz pat tā paša okeāna vaļu medību laukiem, un ne jau pār ūdeni, bet gan caur otru pusi. Esmu tiecies pie kā vairāk kā tikai pasaulīgām vērtībām, kaut gan pa ceļam tās nācies baudīt pietiekami - varbūt arī pārāk daudz.
Lai nenoslīdētu no šī "gara darba" tēmas, dažos vārdos - sapratu, ka laime aprakta nekur ļoti, ļoti tālu nav. Ja godīgi, nezinu vai tādiem kā man laime, lai arī kas tas konkrēti būtu, ir vispār dzīves iespējamība. Citos dažos vārdos - meklēju jaunas iespējas kā sevi mocīt un mēģināt ko jaunu, tajā pašā laikā kaut ko iemācoties, kompensējot personīgos trūkumus. Tieši šī iemesla dēļ es nolēmu sākt strādāt lielā korporācijā. It kā diploms man ir, darba pieredze arī, teiksim, laba, ja māk to izsmalcināti deklamēt. Un, ņemot šo visu vērā, mani pieņēma darbā par relatīvi labu atalgojumu un nu lūk, sāksim ar manām pārdomām par internacionālām kompānijām.
Beidzu blandīties apkārt un sāku dzīvot pienācīgu, sabiedrībā pieņemtu dzīvesveidu
Darbs - mājas - gulēt, to es ar to domāju.
Sākot jau ar darba sludinājumu, viss izskatās ļoti skaisti - alga, papildus bonusi un iespējas apgūt ko jaunu. Alga jau pēc 1. mēneša paliek par mazu, kas noved pie domām, ka nepiciešams rauties vairāk - uz paaugstinājumu! Runājot par jaunu prasmju apgūšanas iespējām, zinu, ka tika gaidīts pretējs viedoklis, bet iespējas sākt darīt ko kādreiz domāji nekad mūžā nedarīsi ir diez gan lielas un mācies tu ātri. Tas, protams, ir specifiski man, bet sīkāk par šo es paskaidrošu nedaudz vēlāk.
Biroja žurkas un tie, kas dara īsto darbu
Kā jau tas ir ierasts, lielās kompānijās ir izveidotas striktas robežas starp departamentu kompetencēm, tomēr to struktūra un amati ir, ja ne vienādi, tad vismaz būvēti līdzīgi - asistenti, speciālisti, interni, vadītāji utt., caur kuriem tad "pavēles" arī plūst no augšas uz leju.
Sākšu ar tiem darbiniekiem, kuri dara īsto darbu un liek lietām notikt. Nedomāju to tā, ka šie ir centīgākie Pērkona dēli un varenākās Vēja mātes meitas, un tie visi pārējie ir kā Melnās Muižas Slaucītāji, kas it kā kaut ko dara, bet nekas nesanāk un nenotiek. Respektīvi, šī grupa ar cilvēkiem ir iemesls kāpēc uzņēmums eksistē - viņi: Veido apgrozījumu un peļņu budžetam, bīda projektus, organizē, veido plānus utt. Divos citos vārdos - noved procesus no punkta A līidz punktam B, kur jau var redzēt rezultātus. Protams, nevienam neizbēgt no glūņošās un nomācošās administratīvo pienākumu ēnas, kas tevi pamazām dienas beigās apēd, jo tas ir tik garlaicīgi un sausi, ka tev liekas, ka drīzāk piekritīsi piedalīties bezjēdzīgos protestos pirms tas viss tiks pabeigts.
Esot pie tēmas un runajot par kaut ko seklu, vēlos pievērsties otrai grupai, ko mēdz dēvēt par biroja žurkām. Kā jau iepriekš minēju, nevienam neizmukt no truliem darbiem - excel tabulām, gariem pārskatiem un banāliem epastiem, tomēr, atņemot visu aizraujošo no kopējās darba uzņēmumā, paliek pāri pienākumi, ko pilda šīs biroja žurkas.
Mazi piemēri ar ko es domāju "biroja žurkas" - datu apstrādātāji, zemāka līmeņa grāmatveži un "finanšu speciālisti", kuri pa lielam no finansēm ir aizķēruši maz un visu dienu tikai apstiprina ienākošos vai izejošos rēķinus, kā arī citas pozīcijas kurās gluži kā no sperātora, labā daļa aiziet prom, bet pie tevis atnāk tikai tas, kas palicis pāri. Negribās jau par šiem cilvēkiem runāt sliktu, es pats esmu daļēji šis cilvēks un ar kaut ko jau ir taču jāsāk - tā nu tā mūsu dzīve ir iekārtota, ja nav bezmaksas kontaki. Tomēr jāatzīst, ka ir tādi cilvēki, kas kaut ko sāk, bet pat pēc ilgāka laika nekur tālu neaiziet, ir arī kam tāds vienmuļš darbs patīk un kas es esmu tāds, lai kādu par to nosodītu?
Cik ir nācies ar šo sastapties, šādos amatos parasti ir jaunāki cilvēki, kuri sāk darbu ar ļoti patīkāmām un pacilātām emocijām, kā arī cerībām par nākotni - BIROJA DARBS TAČU, BEIDZOT! Un kas, kā jau to varēji uzminēt, ar laiku sāk palikt aizvien blāvāks un blāvāks emociju kopums. Lai izvairītos no šādām situācijām, mans, ne-eksperta viedoklis ir tāds - rūpīgi izvērtē vakanci (Ja esi jauns un rēķini vēl kaklu nespiež), intervijās uzdod daudz konkrētus un IEPRIEKŠ SAGATAVOTUS jautajumus - kā notiek darbs, kādi ir ikdienas pienākumi, kas dara šo un kas to? Respektīvi, jo detalizētāk tu izprašņāsi savu prašņātāju, jo lielāka skaidrība tev būs par to, kur tu iekulsies. Izvelc ārā informāciju, kas identificēs patieso darba situāciju šajā pozīcijā. Es, personīgi runājot, esmu aizgājis no intervijas un neesmu vispār sapratis, kas man būtu bijis jādara, jo intervētājs ir skaisti runājis ap, nevis par darbu, tātad skaidrs - katra diena ir klikšķināšana un piecos mājās. Pēc manām domām jauniešiem ir ļoti viegli pavilkties uz to, ka tas ir "biroja darbs".
P.S. šim ir vēl turpinājums, bet nu skatīsimies kā ies!
