Ui, bija man ar gadījums, kad stāvēju rindā aiz pusmūža pārīša. To Maksimu bieži sanāk apmeklēt, pardevējas zināmas un parādījusies bija jauna. Pārdevēja nosvēra tomātus un ņēma nākamo preci, kad sieviete - ti čo ģelaeš? Eti pomidori po akciji (tu ko dari? Tie tomāti ir akcijas)!!! Pārdevēja paskatījās, tomāti kā tomāti un atbild, ka akcijā ir tie, kas ķekaros, nevis parastie. Sieviete augstos toņos, ka tie jau arī ir tie, kas ķekaros, tikai nolasīti nost!!! Vīrs ar iejaucas - ti što, nas obokrast hočeš? Kak tak možmo rabotaķ? (tu ko, mūs apzagt gribi? Kā tā var strādāt?). Pārdevēja atvainojās, kulturāla tāda, paskaidroja, ka vismaz kāds ķekariņš tad jāieliek, vai pirms tam jāpasaka, lai nebūtu pārpratumu...Sieviete atkal kaut ko uzbrauca, iz tēmas ka pārdevēja nejēdz darbu vai ko tamlīdzīgu un pārdevēja jau var redzēt, ka aizvainota jūtas, turpina preces laist caur kasi. Iejaucos es un pateicu lai liek viņu mierā, viņa tikai dara savu darbu. Uzreiz man tomātu kuļķene pie deguna - ti viģeš, što eti pomidori po akciji? (tu redzi, ka tomāti ir akcijas?). Es atbildēju, ka neredzu gan un es ar pat neaizdomātos preci laižot caur kasi par to, ja nav nekā, kas uz norādītu uz akcijas tomātiem. Vismaz prieciņš, ka no pārdevējas pārslēdzās uz mani - ko es jaucos, ņe mojo sobačie ģelo (nav mana suņa darīšana). Vēlreiz pateicu lai liekas mierā un nākamreiz adekvātāk izvēlas izteicienus ar pārdevējām. Kad šie bija prom, ar pārdevēju sasmaidījāmies, sak, ne pirmā, ne pēdējā reize. Tas man lika aizdomāties par kultūras līmeni pret pārdevējiem, kā cilvēkiem nav kauna aizvainot nepazīstamu cilvēku, uzrunāt uz tu un mētāties šādiem izteicieniem. Esiet laipni, mīļie cilvēki, katrs darbs ir vērtiba.