Sievas karantīnas dienasgrāmata.
Karantīnas septītā diena.
2020. gada 30. novembris.
Zvana modinātājs 8:45, atlieku par 15 minūtēm…
Zvana modinātājs 9:00, atlieku par 30 minūtēm…
Zvana modinātājs 9:30, atlieku atkal uz 30 minūtēm.. BET… pēc brīža acis ir vaļā un diena var sākties!
Paskatos ārā pa logu – tur paveras pārsteidzošs skats – ir uzsnidzis pirmais sniegs! Meh, lai jau snieg, es tāpat ārā nedošos! Pēc pusstundas sāku bakstīt sīko, lai ceļas augšā, savādāk neomulīgi vienai sirot pa māju. Vēl pēc laiciņa arī vecais pamostās, izbrien cauri dzīvoklim kā tāds īgns purva rupucis, noburkšķ pa visu māju, ka mēs uzvedamies par skaļu, tad papriecājās par sniedziņu ārā, tad atkal velta mums abiem šķību skatienu un ielien atpakaļ savā midzenī. Meh, lai jau vārās pats savā sulā! 😄
Nu, ko mēneša pēdējā diena! Šī diena man darbā ir “vismīļākā”. Pirms ķeros klāt darbiem, pienāk zvans no “SPKC” un veic nelielu izprašņāšanu vai viss ir tāpat, kā karantīnas pirmajā dienā. Hah.. pēc septiņām dienām kāds ir izdomājis piezvanīt.. 🙂
Kamēr pildu darba pienākumus, vecais guļ otrā istabā un skatās filmas, savukārt mūsu mīļais bumbulītis ir “uzspridzinājis” lielo istabu – izveidojis trasi pa kuru ripina bumbiņas visas istabas garumā. Prieks – vismaz nav prātā datorspēles. 🙂
Vakarpusē, kad vīriņš izlīdis no sava midzeņa ar jau labāku noskaņojumu, pierunāju viņu uztaisīt vakariņas. Protams, ja vecāki ir virtuvē tad sīcim rodās vēlme pasēdēt pie datora, lai nosistu laiku. Lai jau paspēlē, ir nopelnījis.
Pēc vakariņām nedaudz paspēlējām kārtis, pabaudījām virtuālo kamīnu ar nomierinošu uguns sprakšķēšanu un devāmies gulēt.
Arlabunakti. 🙂
