Manas pārdomas par mantojuma sadales ietekmi uz cilvēkiem. *Disclaimer* Šīs ir tikai manas domas, neuztvert neko personiski. 
Cik ļoti nauda un manta var sanaidot cilvēkus? Mana atbilde ir - MAKSIMĀLI. Taču, man šķiet, ka tas nav raksturīgs tikai mūsdienām, agrāk gan jau bija tas pats, kad mantojuma pēc radinieki "sagāja ragos". Šobrīd tas varbūr ir daudz izteiktāk un nežēlīgāk. Nožēlojami, ja cilvēki, kuriem ir vieni vecāki, vienas asinis var strīdēties un nonākt līdz tiesu darbiem, lai dabūtu tikai sev kārojamo. Kāpēc daudziem tik ļoti rūp tas mantiskais stāvoklis? Vai tad mantā ir meklējama laime? Vai pasaulē tiešām nemaz vairs nepastāv nekas tāds, kas nav saistīts ar naudu? Ja jau ģimenes savā strapā var plēsties un ir gatavas cīnīties līdz nāvei par naudu, kas pat nav viņu, tad tālāk vairs nav kur iet. Vai tiešām vairs nepastāv nekādas morālās normas pret saviem radiniekiem? Laikam jau nepastāv, ja mantojuma pēc attiecības starp radiniekiem ir nonākušas kritiskā posmā - NAIDĀ. Mantas pēc gatavi izdarīt visu, lai tikai to iegūtu sev. Nostāties pret sev tuviem cilvēkiem, melot, noskaņot citus un pastrādāt vēl visādas kretīniskas darbības. Lielākā daļa sabiedrības ir skaudīga un kūtra. Mums patīk priecāties par citu neveiksmēm un nelaimēm. Man šķiet, ka dadzu cilvēku uzstādījums varētu būt šāds - ja man neveicas, tad otram arī nevar veikties, šim cilvēkam jāklājas vēl sliktāk nekā man, tad es būšu priecīgs, ka man nav slikti. Šobrīd varbūt var uzticēties vairāk ne tik tuvam cilvēkam kā savam miesīgajam brālim vai māsai. Nauda dara brīnumu lietas ar cilvēkiem. Tā izmaina līdz nepazīšanai un iedzen ļaunumā, kurš "pielīp" visātrāk. Es domāju, ka katrs var minēt piemērus par šādiem gadījumiem. Un īstenībā, es teikšu tā, ka ne jau manta vai nauda ir vainīga. Vainīgi esam mēs paši, jo tā jau ir cilvēka daba - vainot visu iespējamo, tikai ne sevi pašu.
