Sēžu pie nolijušā loga un krāmējos ap savām domām, veroties slapjajās mazpilsētas ielās. Līst jau kopš vakardienas. Nav jau tā, ka lietus nepatīk. Zeme jau sen ilgojās pēc maigā dienas lietus pieskāriena. Taču es neesmu Zeme. Lai gan no Zemes esmu nācis un par augsni vegānu barībai reiz kļūšu. Būtībā mani apēdīs vegāni. Tikai citā stadijā. Formā. Iespējams, es būšu pētersīlis. Vai kabacis. Jebkurā gadījumā atomi, kas veido mani tagad, veidos šos dārzeņus. Iespējams. Tā nu vegāni vienlaikus ir arī kanibāli. Kā jau mēs visi. Vienā laivā.
Bet cūcība ir gaužām skumja padarīšana. Vakar sākās atvaļinājums, bet ārā gāž tā, ka pat 3 minūšu būšana tur laukā saslapinās apakšbikses 2 minūtēs. Pat ar trīs kārtām drēbju. Speciāli ņēmu atvaļinājumu jūlija sākumā, jo domāju, ka vasaras pats viducis būs kā sievietes mēnešreižu cikla viducis - ar paaugstinātu temperatūru un ļoti gribošs. Bet nē. Pagaidām izskatās vairāk pēc postklimaktēriskas sievietes, kuru pameta vīrs un kura vairs nevienam nedod. Tāpēc sēžu istabā ar nobružātām sienām un domāju par savu dēlu. Saka, ka bērni nav vainīgi, ka vecāki ir sliktāki par sūdu kaudzi. Valts arī nav vainīgs. Nekad neesmu teicis, ka esmu labs tēvs, bet viņu pameta māte. Diezgan netipiski, jo parasti ir otrādi.
Šis mazais zēns, kuru gaida neskaidra nākotne, ieraudzīja pirmos gaismas starus, 8 mēnešus un 14 dienas nodzīvojot savas nožēlojamās mātes tumšās dzemdes ūdeņos. Tieši tur, kur mana sēkla apaugļoja tās kurzemnieces olšūnu. Tā maita pat nevēlējās dēlu barot ar krūti. Aizbildinājās, ka tas nodarīs vizuālus bojājumus viņas perfektajam ķermenim, zaudējot krūšu pievilcību. Ja vien Tu vali uzskati par pievilcīgu... Jautāsi - ko tad gulēji ar tādu neglīteni? Atbildēšu - un tu negulētu, ja tavā organismā ar viltu tiktu iebarotas 5 tabletes Viagras?
Valtam necik netika mātes mīlestība. Varbūt tāpēc, ka 17 gadīgām sievietēm prātā ir ballītes un alkohols, nevis mātišķais instinkts. Ne visām, protams. Bet šai gan. Tieši tādā ballītē jau es viņā sēju savas sēkliņas. Runā, ka šobrīd tā kaza esot apsēklota vēl 3 reizes. Es viņu pametu. Pametu abus, jo nespēju uzņemties tādu atbildību - par resnu duru un savu dēlu. Es to nožēlošu pat uz savas nāves gultas. Pat pēc nāves, kad mani kā pētersīli ēdīs hipsters vegāns. Taču dziļi sirdi es zināju, ka tas nav pareizi. Kaut kur manos orgānos sēdēja maza mīlestība pret Valtu. Tas tomēr pa pusei bija mans ražojums. Ja nu viņš ir mantojis manu stulbāko pusi? Vai varbūt ģeniālāko? Nākamajā dienā es devos pakaļ savam dēlām pie viņa mātes, taču atklāju, ka Valts nekur nav. Tā muļķe bija galīgi sanarkojusies un nesaprata ne vārda, ko es jautāju. Dusmās es ietriecu dūri virtuves sienā un kliedzu -”Kur tu liki manu dēlu, resnā padauza? Ak, tad gribi, lai tevi padauza, ja?”, bet Valta māte tikai iesmējās un noteica - “Viņš izgāja ārā spēlēties”. Jūs spējat to iedomāties? Zīdainis izgāja ārā paspēlēties. Es izsaucu policiju.
Bērna meklējumi ilga 8 minūtes un 14 sekundes. Viņu atradu es. Tieši šādā pašā lietainā dienā kā šī. Cerības atrast mazu zīdaini pēc tik ilga laika ir tikpat lielas kā atrast nevainību koledžas ballītē. Es streipuļoju pa Sabiles bedrainajām ielām. Lija lietus un tas sajaucās ar manām asarām. Es tās riju un lādēju sevi. Es vainoju sevi pie visa un biju gatavs lēkt priekšā pirmai pretī braucošai mašīnai. Taču tad es ar auss kaktiņu izdzirdēju mazus vaidus. Vienā no ceļa bedrēm, kur asfalts jau bija praktiski nodrupis, peļķē gulēja mazs zēns. Es pieskrēju pie tā un atpazinu sevi. Tā bija mana mazā kopija. Mans Valts. Viņš ideāli bija iekārtojies ceļa bedrē un to aizpildīja kā putukrējums ekleru. Tieši tāpat viņš aizpildīja tukšumu manā dzīvē. Mans Valts. Valts Asvalts. Tieši tā es viņu nosaucu, kad visas aprūpes tiesības piešķīra man.
Es joprojām šaubos. Neticu, ka depresīvas noslieces vīrietis ar pusmūža krīzi un tieksmi uz apreibinošām vielām var labi izaudzināt dēlu.Taču Valts sniedz cerību. Valts Asvalts.
