Bailes ir mežonīgas. Es tikko pārkāpu savas bailes robežas. Un, iespējams, neviens šajā pasaulē pašlaik nezina cik ļoti nobijusies es esmu.
Esmu nobijusies ne tikai no tā, ko pirms minūtes izdarīju... esmu nobijusies no pagātnes un pats galvenais - nākotnes. Nākotne mani ķircina. Velkā aiz diedziņiem. Es esmu liela ''overthinker''. Pārdomāju katru sīkumu, līdz ar to tas mani noved dziļā izmisumā, pat ja runa ir tikai par izvēli kafējnīcā.
Hmm...kuru bulciņu es ņemšu? Es gribu to kanēļbulciņu, taču loģiski domājot, es pati mājās varu uztaisīt. Labi...kā būtu ar šokolādes? Pārāk daudz kalorijas. Bet es taču esmu tikai bērns, turklāt vakar noskrēju divus kilometrus...tik un tā...labāk paņemt sausiņu? Bet ja tā padomā, viss kaut kā satur kalorijas. Tad to šokolādes bulciņu? Nē....paskaties tā kafijas kulciņa arī izskatās ļoti labi...no kā viņa vispār taisīta? Jāieguglē...ai nav laika, paskaties aiz manis ir tik gara rinda... labi, tad ātri. Vienalga, ņem vienalga ko gribi. O...es gribu to gaļas belašu! Bet nē, viņš maksā vairāk nekā biju izlēmusi tērēt. Labi, tad es ņemšu kokosrieksta, tieši tāpat kā vakar un aizvakar.
Tā es arvien palieku pie tā, kas jau ir pārbaudīts. Viss vecais, pie kā pieturos...diezgan dramatiski, nevajadzīgi un vecmodīgi, vai ne?
Bet manas bailes mani uzveic.
Man ir bail.
