...Aiz loga jūtama trausli klusa un ļoti auksta ziemas nakts.Vien pāris dzeltenas ielu laternas zem baltā, pagaidām vēl kailā bērza, spēlējas ar siltiem gaismas stariem tumsā. Tie liegi krītot caur miglu iededzina uz ietvēm uzsalušos ledus strautiņus, kuri knapi manāmi plūst uz galveno ielu, pārvēršot to lielā degošā ledus upē... Tās abi krasti ir klāti ar sudrabā vizuļojošu sniega segu, kurā vērīgāk ieskatoties, var redzēt mēness un zvaigžņu atspulgus... ik pa laikam var redzēt pa upi pusnaktī klīstam kādu vientuļu dzejnieku, kurš slīdot meklē iedvesmu dzīvei un atbildes uz jautājumiem, kādēļ viņa neatnāca, kā bija norunāts toreiz un šodien... un nevajag ne vārdu, ne dziesmu, pat ne siltu mēteli...vien atbildes uz liktenīgajiem jautājumiem... taču es nevaru viņam palīdzēt, es esmu šeit aiz loga, siltumā...un vēroju kā viņam sāp... cik reižu un kā vārdā es esmu noliedzis to , ko jūtu. Noliedzis un neļāvis izpildīt manas sirds sniegtos rīkojumus palīdzēt, atsaukties, samīļot, nebūt vienaldzīgam, būt cilvēcīgam...būt tādam kāds es esmu...Vai dieniņ cik reižu ir paiets garām palīdzību lūdzošam cilvēkam, cik daudz reižu ir atteikts... Mums patīk slēpties, no saviem radiniekiem, no bērniem, no vecākiem, no darba kolēģiem, no visiem... , jo mums pašiem taču ir tik daudz problēmu un grūtību, ka citu grūtības mums nav nepieciešamas. Varbūt tas bija tikai sapnis, bet esredzēj, ka agrākos laikos bija spēcīgas ģimenes, sādžas un mazpilsētas...un mēs spējām vienoties un atrisināt ikvienu bēdu, jo bijām kopā...pratām būt kopā...pratām būt viens otram par atbalstu un nedomājām kā neatdot, savas pēdējās kapeikas māsai, brālim vai kaimiņam... Mūsdienīgie skolotāji dažādos semināros māca viltus mācību – nerisini citu vietā viņu problēmas, nedari viņu darbus, lai paši mācās, lai paši aug un attīstās... lai paši pelna un nečīkst... un viņiem gandrīz būtu taisnība, ja vien viņi neaizmirstu piebilst, ka no sākuma Jums ir jāiemāca kā to izdarīt...jāiemāca kā pelnīt, kā strādāt, kā palīdzēt, kā attīstīties. Un tikai tad, kad Jūs esat iedevuši viņiem makšķeri, sūtīt tos makšķerēt, lai nebūtu jāķer zivis viņu vietā, zogot savu laiku, tērējot savu veselību un bezjēdzīgi pavadītās stundas skatoties meksikāņu seriālus ar latviešu subtitriem...
Vai tad vecāki nav atbildīgi par savu bērnu sagatavošanu dzīvei!? Dzīvei, kura ir neiedomājami skaista un daudzveidīga, taču tajā pašā laikā mēdz būt ļoti skarba un nežēlīga...Kādēļ Jūs piekrītoši kratāt ar galvu, bet tajā pašā laikā 100% atdodat viņu sagatavošanu dzīvei skolu, vidusskolu, augstskolu rokās... Rokās, kuras tikai daļēji to spēj izdarīt!?..
Kā Tēvs drīkst pārmest dēlam, ka viņš neprot saremontēt mašīnu vai neko nesaprot no elektrības vadiem, ja pats tam nav to iemācījis!? (Ko Jums tur skolā māca?Par ko es maksāju!?) Vai ņemot vērā jaunāko mācību – lai pats tiek galā, ātrāk iemācīsies, mēs rīkojamies pareizi? Dēls, saņēmis Tēva atraidījumu palīdzēt, pats gāja remontēt elektrības skapi...diemžēl viņu nosita ar strāvu, jo elektriķi viņš nevarēja atļauties.
Kā māte drīkst pārmest meitai, ka viņa neprot gatavot ēst, vai iešūt pogu, uzadīt cimdus, kā ietaupīt naudu, izaudzēt salātus, audzināt bērnus, ja viņa pati to nav viņai iemācījusi!? Vau mums ir tiesības šādos gadījumos neuņemties atbildību, par kādreiz nepaveiktiem, saviem tiešajiem pienākumiem!?
Kādas tiesības ir bankai aizdot, finanšu grūtībās nonākušam cilvēkam, naudu uz procentiem!? Zinot, ka grūž to vēl dziļāk bedrē? ...
Vai tiešām mēs esam aizmirsuši būt cilvēcīgi!? Caurām dienām mēs satiekamies ar saviem radiniekiem, draugiem, runājam ar tiem stundām ilgi, apskaujam, skūpstam , sūtam dāvanas – tas jau nekas, ka virtuāli. Mēs neskatamies viens otram acīs...neskatamies, jo kautrējamies...kautrējamies, jo mums ir ko slēpt...bet slēpjam mēs savu kaunu un sirdsapziņu...katrs pats zin, kas lācītim vēderā....
Vēl mazliet senāk mēs satikāmies tikai bērēs un kāzās vai kādā 50 vai 60 gadu vecāku jubilejā...satikāmies, iedzērām, ēdām, dziedājām dziesmas, runājām, risinājām ģimenes problēmas.... šodien mēs arī satiekamies, bet pie bēru mielasta galda sēžam un daļa nevar sagaidīt beigas, jo jāskrien kaut kur...jāskrien ātrāk pašiem nomirt....vēl daļa viens otru nav redzējuši gadus 5 vai 10 un īsti neko nezin viens par otru...it kā brāļi, bet nav par ko parunāt... un vēl daļa sēž it kā ar nolaistu galvu, bet ar skatu savos mobīlajos telefonos, aipodos, iphonos, planšetēs...un izliekas, ka viņu te nemaz nav...jo patiesi Jums saku, viņu nav starp mums. Un dažreiz nevar saprast, kurš ir tālāk – nelaiķis vai interneta bēru viesis...
Mīlestība, romantika, pieskārieni, aplidošana, iekarošana...tas vairs nav modē... randiņi, puķes, ko Jūs smejaties... tagad mēs sēžam restorānā, bet ko viens, ko otrs ar degunu sēž draugos vai facebookā un spiež viens otra bildēm LIKE ... viņi pie galda nerunā, bet sarakstās caur īsziņām, pieļauju, ka drīz tādā veidā varēs arī palikt stāvoklī J
Un tas viss tādēļ, ka mums nav laika saviem bērniem, mums nav laika saviem brāļiem un māsām.. mums nav laika mīlestībai un acu skatieniem. Mēs mīlam internetu un virtuālu attūrību no jūtām... mīlam visu, kas attaisno mūsu bezatbildību un noņem vainas apziņu par kaut kā nedarīšanu...
Bet varbūt tomēr, ja kāds lūdz palīdzību, lai kas viņš būtu... mums ir jāpalīdz un jāatbalsta... jāiemāca, jāsagatavo un pat kādreiz jāpiedod un jāaizmirst parādi...
Kāds slavens Jānis reiz rakstīja apmēram tā - gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais neatņemams....
Aicinu visus, kuriem ir iespēja palīdzēt un mācīt....visus kuri to spēj – dariet no visas sirds un neprasiet , kas Jums par to būs, jo Jums nebūs par to nekas...bet tas darīs Jūs bagātus.
Māciet un runājiet ar saviem bērniem, vai arī viņi ļoti slāpst pēc Jums un Jūsu balss...un neprasiet , kas Jums par to būs...jo Jums par to nekas nebūs...bet iespējams, pēc gadiem kāds maziņš 3 gadīgs mazbērns skries saulainā dienā , pa zaļu pļavu Jums pretī un metīsies ap kaklu smaidot un sakot...mīļš...mīļš..... un tā būs Jūsu laime....
p.s.
Kaspars Pudniks (2015)
