Īsi pirms savā īpašumā dabūju grāmatu „Tur aiz stacijas ir jūra”, es to biju ieraudzījis uz jaunuma galda grāmatnīcā X. Starp visām tur esošajām grāmatām tieši šī man iekrita acīs visvairāk. Tās vāka noformējums, protams, ļāva noprast, ka tā ir bērnu grāmata, bet ieskatīties tajā tomēr gribējās gan. Es gan tūlīt pēc tam to noliku atpakaļ uz galda, jo, izlasījis īso aprakstu, es īsti nejutu kaut kādu saikni ar šo grāmatu, īpaši jau tāpēc, ka mana literārā gaume ir daudz savādāka. Taču es kļūdījos, jo brīdī, kad saņēmu šo Jutas Rihteres grāmatu, es diezgan ātri tai pieķēros un tikpat ātri arī izlasīju (jau vairāk kā pirms mēneša). Todien viens vācietis, kurš kafejnīcā pienāca pie manis parunāties, teica, ka zinot grāmatas autori. Nu, ne gluži personīgi, bet viņš zinot viņas daiļradi, jo arī šī grāmata būtībā nemaz nav nekāds jaunums, Vācijā tā izdota jau 2001. gadā.
Grāmatas sižets ir visai savāds, gana netipisks bērnu grāmatai, īpaši jau dažu atsevišķu rindkopu dēļ, kaut vai to, ka grāmatā kāda persona savulaik ir pārdevusi savu ķermeni, vai tas, ka Devītnieka mammai ir Jaunais, kurš viņu sit. Un šīs lietas grāmatā ir aprakstītas gana skarbi, tik skarbi, ka dažbrīd pat tirpas pārskrien ķermeni. Grāmatā galveno lomu spēlē Devītnieks, kurš ir nonācis uz ielas. Ir arī Kosmoss ( „Uz Kosmosu var paļauties, lai gan pēc izskata to nepateiksi...” ) Kad viņi ir satikušies, Devītnieks pastāsta par savu vēlmi doties uz jūru, jo tur esot silti, tur esot vasara un mājas, kuras stāv tukšas. Un tā sākās abu ceļš uz jūru, kurš nav rozēm klāts...
---
Ikreiz, kad grāmatā sastapos ar kādu jaunu tēlu, es pavēros uz Mārtiņa Zuša zīmēto vāku un apskatīju, kāds tad šis tēls izskatās viņa redzējumā. Un tā nu es klejoju pa šo grāmatu un līdz ar tā tēliem devos uz jūru, atrazdams tikai staciju. Bet gan arī līdz jūrai tikšu. Zuša zīmējumi ir ļoti patīkami, par tiem reiz jau sajūsminājos, kad nejauši uzgāju tikko izdoto grāmatu „Nenotikušais atklājums”.
"Aizver acis, un tas, ko tu redzēsi - tas pieder tev!
---
Kad biju izlasījis grāmatu, es rakstīju Lindai, sakot, ka manā skatījumā tā nav bērnu grāmata, vismaz ne tādu bērnu, kuriem nav vismaz 14 vai 15 gadu. Viņa smejot atteica, ka „mūsdienās bērni reizēm ir advancētāki par pieaugušajiem.” Un tur nu viņai taisnība, jo tanī pat dienā es devos uz darbu un man pretī nāca ļoooti jauns (gadi 10 vai mazāk) pāris – rokās sadevušies tie gāja pa trotuāru kā lielie. Pietrūka tikai rupja lamāšanās, bet gan arī tā neizpalika...
Bet par pašu grāmatu... pilno sižetu tomēr atstāšu katra paša ziņā, citādi gribas pateikt visu priekšā. Varu pateikt tikai to, ka šī tiešām bija netipiska bērnu grāmata, visai skumja. Pēdējā laikā man ir sanācis izlasīt vairākas bērnu grāmatas, protams, neskaitot tās, kurās ir tikai krāsainas bildes un daži neveikli teikumi. Šīs grāmatas sakarā: sākumā es to gribēju uzdāvināt savas topošās sievas mazajai māsai, bet, kad izlasīju, sapratu, ka to drīzāk būtu bijis jādāvina viņas otrajai māsai, kura tikko beidza devīto klasi. Ja arī jūs esat iekārojuši šo grāmatu, ar domu to dāvināt saviem bērniem, vispirms izlasiet to paši, jo tikai tad jūs sapratīsiet, vai to var padot tālāk savam bērnam vai savam vienaudzim, ha!
„Aizliegtais parks bija tik aizliegts, ka citi jau drebēja, tikai iedomājoties vien par to.”
