Reiz dzīvoja kāda meitene. Viņa bija laimīga jo viņai bija tēvs, kurš meiteni sauca par savu mazo mīluci, ome, un divas māsas. Vina māsa bija īpaši mīļa. Viņas abas divatā muļķojās savā starpā, smējās, kaitināja viena otru. Kā jau divas māsas. Visi bija apmierināti ar savu dzīvi.
Līdz vienu vakaru viņa atbrauca mājās, kur ome viņai pavēstīja sliktus jaunumus- Tava māsa ir cietusi autoavārijā....
Tas bija kā trieciens meitenes sirdī. Gāja divas garas, cerību pilnas nedēļas, bet tas viņa saņēma zvanu, kur tika pateikts, ka viņas mīļā māsiņas vairs nav.
Tas lika meitenei ierauties sevī un noslēgties.
Pa dienu viņa dzīvoja ar smaidu, bet vakaros raudāja, jo ļoti sāpēja tas. Viņai māsas ļoti pietrūka.. :(
pagāja divi gadi, līdz meitene saprata,ka māsa viņai bija viss. Šis notikums bija meiteni ļoti izmainījis. Viņa bieži strīdējās ar vecākiem, jo vi;ni meiteni pārlieku sargāja. Meitene bija jautra, smaidīga, bet noslēgta. Nepielaizdama sev nevienu klāt, viņa mainījas. Un ja tomēr pielaida, tad Atkal šis cilvēks lika viņai vilties...
Un tagad meitene netic cilvēkiem un nevēlas vairs ne ar vienu dalīties savās emocijas, jo nevēlas lai kāds atkal sāpinātu...
Viņa tikai jutās ļoti vientuļa...