. Es pateicu, ka visu zinu.... Neskatoties Sandrai acīs un pilnībā ignorējot viņu, es gāju virsū Jancim. Man bija ļoti grūti pacelt roku pret cilvēku, tāpēc es atļāvos viņu nogrūst zemē. Viņš brutāli atsitās pret zemi. Viņam sāka ķerties valoda un trīcēt rokas. Tajā brīdī mani paķēra Sandra un neļāva tuvoties Jancim. Jancis uzreiz aizgāja līdz Romam, kas bija turpat vien „stroikā” runājās ar draugiem.
Trakā jaunība: 8.daļa0
Sandra mēģināja ar mani parunāt: „klausies, man ir ļoti žēl.... Es saskumu pēc tevis, bet man nebija ko apmīļot. Tu teici, ka gribi pārmaiņas attiecībās... es nezināju ko uzsākt...... Tu izskaties tā, it kā Tu gribi mani pamest.”
Es atbildēju: „Pagaidi.... un kas bija tas, ko Tu darīji ar Janci? Tā ir attiecību sastāvdaļa? Piedod, es Tev uzticējos pārāk daudz. Man pat nebija pretenziju, ka Tu staigāji divatā ar citiem puišiem, jo ticēju Tev... Vairāk es Tev neuzticēšos.”
Sandra: „Tad tas ir viss?....”
Es: „Tu man vari dot laiku pārdomām, bet diezvai es gribēšu sākt visu no jauna. Tagad es Tevi redzu pavisam citādāk. Tagad es zinu, kāda Tu esi.”
Sandra: „Vienas kļūdas dēļ Tu mani vaino tā, it kā esmu Tev sabojājusi atlikušo dzīvi.”
Viņas sejā bija smaids... Nevis prieka smaids, bet īgnuma smaids. Negatīvs smaids, varētu teikt.
Es neko negribēju komentēt, aizgāju prom no viņas. Viņa aizgāja līdz draudzenēm, aprunāties.
Pēkšņi mani ieraudzīja Roma, kas tobrīd runājās ar Janci. Viņi abi bija smaidīgi. Visdrīzāk, Jancis bija smaidīgs, jo domāja, ka es dabūšu pa galvu no Romas par to, ka spēcīgi nogrūdu Janci pret zemi.
Roma pienāk pie manis un klusām jautā: „Tu sitīsi viņu vai gribi lai es to daru?”
Es Romam atbildēju: „Vecīt. Man nav morāla spēka to darīt. Es ienīstu Janci, bet šobrīd es jūtos tukšs un nevaru viņam atriebties.”
Roma mani pasauca līdz soliņam, kur sēdēja Jancis.
Roma manā klātbūtnē draudzīgi pajautāja Jancim: „Klau Janci, tad ko Tu domā par to, ka jūs ar Sandru laidāt viņam aiz muguras? Viņš tak pats ir vainīgs, pareizi?” (Roma rādija uz mani ar pirkstu)