Vienu dienu es aizbraucu uz laukiem, kur pavadīju divas dienas. Sandra rakstīja, ka ļoti mani gaidīja un skuma. Kad atbraucu no laukiem, es nolēmu pārsteigt Sandru un viņai par to neziņot satikt viņu. Viss bars vienmēr bija atrodams „stroikā”, tāpēc tur arī devos cerībā satikt Sandru. Taču tur ieraudzīju tikai Ļeru ar kaut kādu puisi.
Ļera pienāca klāt un pateica: „Tu, galvenais, esi mierīgs... Sandra tev aiz muguras tiekās ar Janci. Ne vienkārši tiekas, tas ir kas vairāk.... tu saproti.”
Jancis bija viens puisis, kuru ne īpaši labi pazinu, bet kurš likās diezgan gudrs. Nolēmu pagaidām netikties ne ar Sandru ne ar Janci.
Man plānos bija kārtīgi sadot Jancim pa ribām. Bet lai nebūtu problēmu, nolēmu piezvanīt Romam, kas mūsu barā bieži deva pa seju tiem, kas nemāk uzvesties.
Zvanīju Romam un sacīju: „.....lūk šāda situācija. Tev nebūs pretenziju, ja es Jancim sadošu pa seju? Zinu, ka tu ar viņu draudzējies.”
Roma pateica, ka man viennozīmīgi jādod Jancim pa seju.
Nākamajā dienā atnācu līdz „stroikai”, kur bija viss bars. Viņi zināja visu, kas notika man aiz muguras, zināja, ka es to zinu. Draugu lokā ziņas izplatījās ātri. Viena meitene, pateica, ka bija pasaukusi Sandru līdz „stroikai”. Tad nu gaidīju viņu, lai parunātos.
Sandra pēkšņi uzrakstīja man: „Čau, kā iet? Kur esi? Vakarā tiksimies?”
Es atbildēju, ka esmu aizņemts ar ģimenes lietām, bet gan jau vakarā būšu brīvs.
Pēc minūtēm desmit atnāca Sandra ar Janci. Viņi abi bija šokā un tēloja, ka netīšām satikās pa ceļam.
