Pēdējo reizi viņu redzot, es viņam paspiedu roku un apskāvu viņu.... uz atvadām es pateicu, ka tā nebija mūsu pēdējā tikšanās....
Bara dzīve turpinājās. Bija silta vasara, bieži barā braucām peldēties. Bet vēl biežāk visi mēdza iedzert vieglos alkoholiskos dzērienus, pārsvarā aliņus. Barā parādījās daudz interesantu meiteņu ar dažādām interesēm. Daudzas man likās sievišķas un pat jaukas. Viņas nedzēra tā kā mana meitene, tikai dažas pīpēja.
Es sāku justies nedaudz aprobežots. Nē, man negribējās laist pa kreisi. Es sapratu, ka mana meitene negrib, lai es pavadu laiku ar draugiem, ar ģimeni. No viņas es saņēmu tikai viņas vēso attieksmi. Viņas raksturs man sāka nepatikt. Mēs tikāmies, skūpstījāmies un darījām visu, ko dara attiecībās, bet ar to nepietika.
Vienu dienu mēs nedaudz sastrīdējāmies un es aizgāju līdz baram viens pats. Man tik ļoti patika ar draugiem brīvi pavadīt laiku. Beidzot es normāli iepazinu jaunos cilvēkus mūsu barā.
Es iegāju „stroikā” un tur sēdēja četras meitenes.
Artūrs (klasesbiedrs) mani iepazīstināja ar vairākām meitenēm. Triju meiteņu vārdus es joprojām atceros - tās bija Māra, Zane un Sanita. Mēs smējāmies, runājāmies. Es tik ļoti sajutu brīvību, ka sapratu, ka man ir vajadzīgas daudz citādākas attiecības.
BET, es nevarēju vienkārši paņēmt un pamest savu meiteni.
Es pateicu Sandrai, ka gribu būt kopā, bet ir vajadzīgas pārmaiņas. Sandra mani nesaprata. Mums iznāca pavadīt nedaudz mazāk laika kopā, jo man vajadzēja veltīt laiku arī ģimenei.
Vienu dienu es aizbraucu uz laukiem, kur pavadīju divas dienas. Sandra rakstīja, ka ļoti mani gaidīja un skuma. Kad atbraucu no laukiem, es nolēmu pārsteigt Sandru un viņai par to neziņot satikt viņu. Viss bars vienmēr bija atrodams „stroikā”, tāpēc tur arī devos cerībā satikt Sandru. Taču tur ieraudzīju tikai Ļeru ar kaut kādu puisi.
Ļera pienāca klāt un pateica: „Tu, galvenais, esi mierīgs..."
