Rakstu sērija atsākās!
Piedodiet, tauta, ka pauze ieilga. Dzīvē gadījās jauni piedzīvojumi, daudz darbu un pienākumu. Bet ceru, ka interese jums ir! Tad sāksim!
Kā jau minēts 26.daļā, šie notikumi ir diezgan neseni. Pagāja vairāki gadi. Kā jau minēts, ar Artūru un Edgaru mēs palikām ļoti labi draugi.
Tātad, nejauši satikoties izstādē, mēs ar Zani apmainījāmies numuriem.
Pagāja pāris nedēļas pēc tikšanās.
Bija auksts pavasaris. Vietām vēljoprojām bija sniegs.
Vienu dienu nolēmu satikties ar Sanitu. Jo mēs bijām daudz sarakstījušies, bet redzējušies nebijām pusgadu... Pirmkārt, viņa bija pārvākusies uz citu pilsētu,
otrkārt - viņai esot bijušas attiecības (lai gan nenopietnas; ar stulbu puisi), treškārt - viņa ļoti daudz strādāja). Satikāmies vakara pusē, jau bija
tumšs. Viņa bija sajūsmā ieraudzīt manu mašīnu.
Sākām runāt par vecajiem draugiem, atmiņām. Nolēmu, ka jāsatiek cilvēkus, kas mums nav vienaldzīgi - piezvanīju Edgaram
un Artūram. Satikāmies, nolēmām pastaigāt pa apkārtni. Lai gan kļuvām vecāki, mums vēljoprojām bija tāds pats humors. Tas bija smieklu pilns vakars.
Pēkšņi Sanita man pajautāja par Zani - vai es zinu kā viņai iet... "Tik tiešām, vajag arī viņu satikt", es pateicu. Un tikko es to pateicu, man atnāca īsziņa
no Zanes ar tekstu: "Čau. Vajadzētu kādu dienu satikties. Ko Tu domā?"
Protams, es uzreiz viņai sāku zvanīt. Viņa man pateica, ka ir darbā un būs mūsu rajonā tikai pēc divām stundām. Uz ko es atbildēju: "Neuztraucies, mēs atbrauksim Tev pakaļ!"
Un jau pēc stundas mēs viņu satikām! Zane bija pilna emociju, smaidoša, skaista!
Mēs aizbraucām uz mūsu mīļo rajonu, kur izaugām un kur dzīvo joprojam es, Edgars, Artūrs un Zane. Un nav brīnums, ka atbraucot uz turieni un pastaigājoties,
Edgars, Artūrs un Sanita bija gājuši atsevišķā bariņā, es ar Zani - atsevišķā. Bijām runājuši par tuvām lietām savā starpā. Vienā brīdī Zane pateica
man: "Tie bija jauki laiki. Tikai žēl, ka tie beidzās šādi.
