Pagāja nedēļa, divas, trīs, četras....
Es ar Zani vēljoprojām nebiju kontaktējies. Viņa vai nu nevēlējās ar mani runāt, vai nu gaidīja no manis atvainošanos.
Es neredzēju savu vainu, tāpēc atvainoties negrasījos.
Pagāja nedēļa, divas, trīs, četras....
Es ar Zani vēljoprojām nebiju kontaktējies. Viņa vai nu nevēlējās ar mani runāt, vai nu gaidīja no manis atvainošanos.
Es neredzēju savu vainu, tāpēc atvainoties negrasījos.
Ar džekiem mēs turpinājām iet ārā. Tas bija ierasts ikdienas dzīvē.
Mēs dedzinājām ugunskurus, līdām pa apdzīvotās mājas balkoniem līdz pat piektajam stāvam, lai vienkārši redzētu labus skatus. Bēgām no policijas ar alu rokā. Mētājām sniega pikas pa logiem.
Es biju skumis pēc iešanas ārā ar Zani, pēc vakaru sarunām.... taču vēl vairāk mani sāpināja viņas attieksme. Tādu attieksmi man negribējās, tāpēc es visu atstāju kā ir.
Laiks gāja ātri. Drīz vien pienāca 9.klases beigas, eksāmeni, pirmais izlaidums. Devīto klasi es pabeidzu ļoti veiksmīgi.
Ar Zani mēs tā arī neatsākām kontaktēties.
Laiks jau gāja gados, bet es tikai attālinājos no Zanes.
Es pat mēdzu kontaktēties ar Sanitu un Māru, bet Zani tikai apsveicu Dzimšanas dienā caur "draugiem.lv"
Zanes manā dzīvē vairs nebija.
Man bija jaunas attiecības, vairāk darba, vairāk draugu.... es mainījos...