Katram ir lietas, kas saglabājās atmiņā un vienmēr gribās ar kādu padalīties par tām.
Lūk, šajā rakstu sērijā es jums piedāvāju ieskatīties manis piedzīvotajos tīņu gados, kad no pasaules nebiju sapratis visu.
Lai vieglāk lasītos, publicēšu īsus rakstus, bet diezgan bieži.
Sākotnēji, es biju ļoti noslēgts cilvēks, taču ar mani notika lietas, kas mani pārverta par citu personību. Ja vecāki zinātu, kāds es kļuvu ārpus mājām, viņi būtu šokā.... bet es baudīju dzīvi un tobrīd man tā likās superīga.
Tobrīd mācījos astotajā klasē. Visus savus draugus es varēju saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Mani klasesbiedri, lai gan ar viņiem varēja parunāt par interesantām lietām, man šķita neuzticami. Atmiņā vēl palika viņu aizskarošā uzvedība pāris gadus atpakaļ.
Tikai ar diviem-trijiem klasesbiedriem es mēdzu satikties ārpus skolas, kādu reizi mēnesī. Ja es nebraukājos ar riteni pa rajonu, tad lielāko sava laika daļu es pavadīju mājās – pie datora vai televizora. Visus treniņus, ko biju kādreiz apmeklējis, es vienmēr biju pametis.... Man bija grūti iekļauties jaunā sabiedrībā.
Bija ziemas vidus un ar savu mīļako hobiju, velobraukšanu, es nevarēju nodarboties. Cilvēki, ar ko visbiežāk komunicēju, bija mani radinieki. Draugi, iešana ārā, attiecības - priekš manis tas likās kaut kas neiespējams.
Tobrīd, es nebiju juties vientuļš, es zināju dzīvi tādu, kāda tā bija man.
Bija kārtējais ziemas rīts. Sabiedriskais transports tolaik vēl bija par maksu, tāpēc vietā, lai brauktu ar trolejbusu, trīs pieturas līdz skolai es biju nogājis kājām. Visur bija ledus un temperatūra bija galīgi auksta... tāpēc gāju steidzīgi.
Atnācu uz skolu, līdz stundu sākumam man bija 10-12minūtes. Nolēmu pasēdēt gaitenī, kas atradās tieši blakus direktora kabinetam. Burtiski, kad apsēdos, ieraudzīju, ka no direktores kabineta izgāja smuka meitene kopā ar mammu. „Reto reizi, mums būs jaunpienācēja klasē”, es nodomāju.
Un tiešām. Iznāca sakritība, ka jauno klasesbiedreni pirmajā stundā apsēdināja kopā ar mani.
Viņu sauca Anita. Sākām ar viņu runāties. Viņa izrādījās ne-rīdziniece. Rīgā viņa ir bijusi vien centrā.... Mūsu mikrorajons viņai šķita kā metropole. Meitene ar mani runāja ļoti ieinteresēti, man tas ļoti patika.
Kad beidzās stundas, mans klasesbiedrs Artūrs piedāvāja viņai iziet ārā kopā ar Artūra draugiem. Artūrs bija draudzīgs pret mani, tāpēc pajautāja vai es negribētu beidzot arī iziet ārā. Meitene man iepatikās, tāpēc nolēmu vairāk par viņu uzzināt ārpus skolas.
Sarunātajā laikā es atnācu līdz rajona galvenajam, nelielam tirdzniecības centram. Tur bija Anita, bet tur nebija nedz Artūra, nedz viņa draugu. Piezvanīju Artūram. Viņš saka: „Neuztraucies, mēs pie pasta pērkam cigaretes „točkā”. Dodaties līdz mums.”
Nolēmu, ka tā ir izdevība – pabūt ar Anitu divatā. Anita sāka stāstīt, ka pārbraukt jaunajā vietā viņai ir grūti. Viņa pat neatcerās ceļu no mājām līdz skolai (viņa dzīvoja 3 minūtēs no skolas) un vienatnē uzreiz apmaldītos.
Nolēmām pabraukt četras pieturas līdz Artūram ar trolejbusu, jo bija žēl Anitu – ārā bija auksts. Viņa bija lielā sajūsmā braukt ar trolejbusu. Anitai iepriekšējā pilsētiņā braukāja tikai nelieli, veci autobusiņi.
Tad nu lūk, mēs atbraucām dotajā pieturā. Mēs ar Anitu ieraudzījām Artūru – klasesbiedru, meiteni vārdā Santa un vēl vienu puisi. Kad ieskatījos sejā, sapratu, ka tas ir mans vecais paziņa no bijušā treniņu pulciņā – Artūrs D.
Visu vakaru mēs ar Anitu runājāmies. Man bija ļoti patīkami, ka ir kāda meitene, kura man liekas interesanta un kurai ir interese ar mani pavadīt laiku.
Tā mēs jaunajā draugu lokā staigājām piecas dienas pēc kārtas. Anita man ļoti iepatikās, bet spērt soļus es nemācēju, tāpēc nolēmu, ka vēl nedaudz jāpagaida un jāsaņemas.
