Tā kā atbildes nebija, uzrakstīju Zanei vēl vienu īsziņu ar tekstu: "Kā ir ar tevi?"
Var likties, ka nekas pārāk nopietns sarakstē nenotika, taču uztraukums man bija šausmīgs.
Tā kā atbildes nebija, uzrakstīju Zanei vēl vienu īsziņu ar tekstu: "Kā ir ar tevi?"
Var likties, ka nekas pārāk nopietns sarakstē nenotika, taču uztraukums man bija šausmīgs.
Beidzot atnāca īsziņa.
Viņas atbilde bija šāda: "Bet es pret tevi neko tādu neizjūtu."
Tā bija negaidīta atbilde, jo mēs ar viņu pavadījām daudz laika, mums bija daudz kopīgo interešu un es biju izjutis kaut kādu saikni starp mums.
Nožēloju, ka nolēmu atzīties savās jūtās... Jutos izsmelts un devos gulēt.
Nezināju arī, kādas attiecības tagad uzturēt ar Zani...
Es negribēju ar viņu pazaudēt draudzību, bet man bija neomulīgi viņu saukt ārā.
Nākamajā dienā bija jādodas uz skolu. Skolā satiku draugus, padalījos ar emocijām un notikumiem, ko piedzīvoju ceļojumā.
Pēc skolas, mūsu sešu cilvēku bariņš (Es, Artūrs, Edgars, Sanita, Zane, Māra) sarunāja savā starpā iziet ārā.
Sākumā es satiku džekus, tad atnāca meitenes. Ar Zani sasveicinājos kā parasti. Taču bija neērti ar viņu runāt.
Uz vakara pusi mēs sākām runāt. Atdevu viņai arī suvenīru, ko nopirku ārzemēs.
Viņa arī kārtējo reizi par mani pajokojās, kā tas ir ierasti. Viņa tiešām domāja, ka šie joki man patīk.
Kā jau ierasts, es viņu pavadīju līdz mājām.
"Es jau biju domājis, ka sabojāju draudzību", nodomāju es, kad gāju mājās.
Pēcskolas vakarus mēs vienmēr pavadījām ierastajā sešu cilvēku kompānijā.
Vienu vakaru gājām gar krieviski runājošu rajonu, ar kuru Romam bija problēmas. Mums pretī nāca kompānija no sešiem-septiņiem purniem. Viņi pienāca līdz mums un divi džeki no tās kompānijas sasveicinājās Artūru un nogāja malā un runājās. Pārējie džeki ievērīgi skatījās uz mani.
Man bija pilnīgi vienalga, jo pie manis nekad nepiekasījās tādi tipiņi.... Varbūt tāpēc, ka es pārvaldīju krievu valodu, varbūt tāpēc ka man ir liela ķermeņa uzbūve.
Pēc brīža, tie divi džeki atvadījās no Artūra un mēs gājām tālāk.
Kad bijām pa gabalu no tās kompānijas, Artūrs man paskaidroja: "Tie džeki domāja, ka Tu esi Roma. Viņi gribēja jau Tev pa galvu dot. Labi, ka vismaz man pajautāja, kas tu esi." Un tiešām labi, jo no septieņiem purniem es nevarētu nedz aizskriet, nedz aizsargāties.
Par spīti, ka man un pārējiem Roma likās iedomīgs un stulbs visa izdarītā dēļ, es ar viņu biju uzturējis kontaktus. Kāpēc? Es joprojām ar viņu mācījos vienā klasē.
Diena beidzās mierīgi un kārtējo reizi es pavadīju Zani līdz mājām.