Skolas laiks pienāca ļoti ātri. Pirmais septembris, devītā klase. Tas bija nopietns gads un bija jāfokusējās mācībās, ko es ļoti negribēju. Šī vasara bija pilna piedzīvojumu un domās es joprojām biju atradies vasarā, nevis skolas solā.
Man patika mani draugi, tāpēc pēc stundām mēs vienmēr tikāmies - vienu dienu trijos, citu dienu - piecos.
Vienu vakaru mēs iedzērēm mūsu ierastajā kompānijā no sešiem cilvēkiem (Artūrs, Edgars, Sanita, Zane, Māra, es).
Klausījāmies mūziku, runājāmies, smejāmies. Es sākumā runājos ar džekiem.... ar čaļiem vienmēr var parēkt no visas sirds. Mēs smejāmies par tā brīža reperiem.
Tolaik Lil Wayne bija diezgan populārs - tāpēc tā bija mūsu galvenā ņirgšanas tēma. Bet iedzerot, jau tajā vecumā bija sarunas par nopietno, par to, kas notiek valstī. Mēs tajā vecumā kaut ko sapratām no dzīves...
Nolēmām, ka vienā vietā sēdēt apnicis, tāpēc nolēmām pastaigāties pa rajona apkārtni.
Mēs gājām pa klusu, tumšu rajona ieliņu. Nebija ne cilvēku, ne mašīnu. Viss ko mēs dzirdējām, biju mūsu pašu radītās skaņas, kad kājas berzējās pret zemi.
Daži gāja pa priekšu, daži aizmugurē... un tā iznāca, ka mēs ar Zani gājām kopā. Kārtējo reizi. Aprunājām savus draugus, bet ne sliktajā nozīmē.
Mēs tā aizrunājāmies, ka sākām atpalikt no pārējiem draugiem... tie jau bija aizčāpojuši krietnu gabalu uz priekšu. Nu labi, spērām ātrāk soļus, lai tos panāktu.
Ejam, ejam un te pēkšņi kaut kas mani pavelk uz leju!
Tā bija Zane, kas paklupa un aizķērās aiz manas rokas. Es lēnām pacēlu viņu, pieturot aiz rokas un muguras. Šis moments man likās ļoti jauks - bija patīkami turēt meiteni rokās. Kļuva nedaudz neērti un mēs abi nosarkām.
Pasmaidījām un gājām tālāk, kamēr mūsu draugi mums kliedza: "Nāciet ātrāk, divas bremzes."
Vakars beidzās mierīgi. Pa ceļam mājās, mēs iegājām piemājas veikalā. Es gribēju kaut ko saldu, Zane pateica ka neko negrib. Labi, nopirku divas pakas ar "Skittles". Kā vienmēr, pavadīju Zani līdz mājām. Pie viņas mājas mēs bišķīt parunājāmies, es viņai iedevu paciņu ar "Skittles". Viņa bija ļoti priecīga par to... tad nu atvadījāmies un gājām pa mājām.
Mēs bišķīt sarakstījāmies, bet sarakste ātri aprāvās, jo Zane vairs neatbildēja.
No rīta viņa man uzrakstīja, ka aizmiga ar telefonu rokās un "Skittles" zem galvas.
