Čau visiem!
Paldies, ka gaidījāt. Beidzot man ir nedaudz mazāk un darba un atkal varu pievērsties pie rakstīšanas. Ceru, ka varat iedziļināties tekstā un teksta domu saprotat.
Ja pamanījāt, ka stāstā pēkšņi uzpeld nepazīstams personas vārds, tad pačekojiet iepriekš rakstītās daļas, jo katru reizi, kad stāstā ir jauna persona, es jūs ar viņu iepazīstinu.
Ir jautājumi? Dodiet ziņu!
Mums parādījās tendence vairāk staigāt pa apkārtni, iet viens otram ciemos, iet uz pļavām vai mežu, kas atradās salīdzinoši netālu no mūsu mājām. Sēdēšana "stroikā" mums likās neinteresanta.
Īsāk sakot, mēs prāta ziņā nedaudz vairāk attīstījāmies par tiem, kas tā arī dzēra un "tusēja" tā sauktajā "stroikā"
Tā kā joprojām bija vasara, tomēr bija laiks, lai tiktu darītas arī stulbas lietas.
Lai gan mūsu draugu lokā bija seši cilvēki, kas cieši saistīti savā starpā, Artūram bija viens slikts ieradums. Viņam vēljoprojām ik pa laikam patika uzpīpēt "zālīti". Viņš daudz lasīja par marihuānu, skaidroja, ka tā neietekmē cilvēka veselību un ka tā ir labāka par alkoholu.
Taču mēs, un it īpaši Sanita (viņa meitene), mēģinājam uzspiest uz Artūra, lai viņš šo lietu beidz.
Vēl sliktāks fakts ir tagad apzināties, ka tā nebija zālīte - tas bija spaiss. Spaiss tolaik bija pieiejams daudzās bodītēs un tirgojās tikpat vienkārši, kā piens veikalā. Pilnībā neviens tolaik ar šo lietu necīnījās.
Gluži tāpat bija ar alkoholu. Man nebija ne mazākās problēmas nopirkt Fizz, alu un cigaretes priekš paziņas.
Kad iepirkos, mani pat mēdza atpazīt. Tai vietā, lai no pārdevējas sadzirdētu: "Cik Tev ir gadu?", es sadzirdēju "Tu tikai paslēp, labi?"
Tāda, lūk, dzīve.
Man bija doma, ka ja Artūrs pīpēs vairāk šī mēsla, vajadzētu par to parunāt ar viņa mammu. Godīgi, man bija vienalga par Artūram sagādātām nepatikšanām no mammas puses. Labāk tā, nevis lai cilvēks nomirstu.
Kompānija bija tik vienota, ka pat ja vienam cilvēkam bija jānopērk pāris mantas centrā, mēs braucām kopā.
No paša rīta līdz vakaram mēs nebijām mājās. Pat ēst negribējās.
Pavadot laiku kompānijā, es pamanīju, ka lielākoties, sarunāties man iznāk tieši ar Zani. Pratām atrast interesantas tēmas. Ik pa laikam Zanei patika pajokoties par mani. Viņai patika pa jokam mani aizvainot un pēctam smaidīt.
Vienreiz mēs gājām pa tiltu un runājam par sēdēšanu ar bērniem. Viņa man pasaka: "Tev taču nedrīkst taisīt ģimeni, ar Tavu attieksmi, Tev bērni būs netīri un smirdīgi kā bomži". Pēctam viņa uzsmaidīja.
Jāsaka, ka viņai bija interesants humors... taču, kad viņa teica man kādu aizvainojumu, viņa bija pārliecināta par pretējo. Šajā gadījumā, viņa zināja, ka man patīk perfekta tīrība.
Viņai arī bija pāris aizskaroši mīļvārdi, ar ko viņa mēdza mani saukt. Es mēdzu ar viņu nerunāt dēļ tā.... tiesa, ne uz ilgu laiku, jo ar šo draudzeni man bija patīkami pavadīt laiku.
Dažreiz, kad bija vēls un Zanei bija jāiet no mammas mājas uz omes mājām, viņa man piezvanīja un piedāvāja satikties.
Man nebija nekādu pretenziju. Man patika vakaros pastaigāties un parunāt par dzīvi. Taču vecāki man neļāva atrasties ilgi ārā.
Vienu vakaru viņu satiku un mēs nolēmām, ka mājās vēl negribam iet, satikām mūsu nelielo kompāniju, kā parasti. Kad devāmies līdz kompānijai, Zane par mani pajokojās. Man bija uz to vienalga, tas bija ierasts. Pēc 30minūtēm es pateicu, ka dodos mājās un pajautāju vai Zane nāks. Zane gribēja vēl palikt ārā, tāpēc es devos mājās viens.
Zani izbrīnīja tāds fakts. Viņa nodomāja, ka es apvainojos par viņas joku. No vienas puses, bija patīkami, ka viņai nav vienalga par mani, kā draugu. No citas puses, es negribēju skaidroties un strīdēties.....
